Bērnu operas mūzikas pasaulē nav sevišķi izplatīta parādība, un tam ir savi iemesli.
Bērnu operas mūzikas pasaulē nav sevišķi izplatīta parādība, un tam ir savi iemesli. Pirmkārt, jau operas žanrs visos laikos skaitījies pie elitārās pasaules priekiem – tas izmaksā ļoti dārgi ne tikai darba veidotājiem, bet arī skatītājiem –, un, otrkārt, rakstīt mūziku (ar to saprotot operu) bērniem ir bijis un ir grūti. Jo viņi labāk nekā cita publika uztver un atšķir patiesās vērtības no neīstām, un tur, kur pieaugušie dažkārt, garlaicības mākti, apslēpj žāvas, bērni neslēpti sāk sarunāties vai nodarboties ar citām sevi interesējošām lietām. Tieši šā patiesības katalizatora dēļ komponisti ne vienmēr jūtas pietiekami stipri un gatavi radīt kādu opusu bērnu auditorijai. Taču ir patīkami izņēmumi, kas, protams, apstiprina likumsakarību. Tāpat kā šodien uz skatuves dzīvojošā veiksmīgā J.Lūsēna «Putnu opera», arī senākos laikos radītas bērnu operas, kas ir pietiekami interesantas, asprātīgas, bērnu auditorijai saprotamas un šodien tikpat aktuālas kā radīšanas brīdī. Vācu komponista Engelberta Humperdinka bērnu opera «Ansītis un Grietiņa» tapusi veselus trīs gadus (no 1891. līdz 1893. gadam), un tās pirmizrāde notika 1893. gada decembrī Veimārā slavenā komponista un diriģenta Riharda Štrausa vadībā. Latvijas Nacionālā opera «Ansīša un Grietiņas» pirmizrādi piedzīvoja 1923. gadā komponista un diriģenta Jāņa Mediņa vadībā, un iespējams, ka tieši tās iespaidā radās arī J.Mediņa opera bērniem pēc A.Brigaderes pasaku motīviem «Sprīdītis» (1927. g.).
Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudija «Figaro» ar diriģentu un māksliniecisko vadītāju Viesturu Gaili ļāvusi bērnu operai «Ansītis un Grietiņa» atkal ieraudzīt skatuves gaismu un ne tikai. Viņi Latvijas bērniem ir pakāpušies vēl vairāku soļus pretī, proti, pievedot operu klāt (!). Operas sižets, kas veidots pēc brāļu Grimmu pasakas motīviem, un viegli uztveramā mūzika, kurā asprātīgi un neuzspiesti savienotas gan vācu tautas mūzikas un sadzīves dziesmu stilizācijas, gan baznīcas korāļu citāti un pārlikumi, ļauj mazajam skatītājam iesaistīties spēlē un dzīvot abiem galvenajiem varoņiem līdzi. Vieglā un inteliģentā manierē skanošais nelielais orķestris, kas jūtīgi un izlīdzināti tīri pat kultūras nama bezakustikas zālē spēja parādīt lielisku ansambļa saskaņu, apliecināja savu profesionalitāti un nopietno attieksmi pret darāmo. Opera, kas iestudēta nu jau pirms astoņiem gadiem un Jelgavā piedzīvoja 46. izrādi, par spīti skatuves rutīnai un dziedātāju maiņai, nav zaudējusi savu spēles prieku. Vienkāršu, funkcionālu un krāsainu dekorāciju, kas spēj piemēroties dažādām skatuvēm un tajā pašā laikā ir bērniem saistoša, radījis scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Jaunie solisti spēja gan aizraut, gan ieinteresēt mazos skatītājus, kuriem šī varbūt bija pirmā tikšanās ar operu. Un kā jau pirmajā tikšanās reizē – viss ir ļoti svarīgs, bet visvairāk jau tas, ka ļaunums ilgi nevalda…
