15. gadsimta vidū senas baltu apmetnes vietā Mēmeles un Mūsas satecē tika uzbūvēts Livonijas ordeņa cietoksnis. Austrumpusē vēlāk celto priekšpili 16. gadsimta beigās pārbūvēja, un tā kļuva par Kurzemes hercogu rezidenci.
15. gadsimta vidū senas baltu apmetnes vietā Mēmeles un Mūsas satecē tika uzbūvēts Livonijas ordeņa cietoksnis. Austrumpusē vēlāk celto priekšpili 16. gadsimta beigās pārbūvēja, un tā kļuva par Kurzemes hercogu rezidenci. Tolaik fasāde ieguva šajos platuma grādos reti sastopamo grafito tehnikā veidoto kvadru mūra reljefa imitācijas zīmējumu. Rūpes par ziemeļaustrumu tornī atlikušo fragmentu saglabāšanu Bauskas pils muzeja vadību savedušas kopā ar tagadējiem būves atjaunotājiem.
Bauskas jaunā pils Latvijā ir vienīgā celtne, kuras fasāde savulaik pilnībā bijusi apdarināta grafito tehnikā, stāsta muzeja direktors Māris Skanis. 1995. gadā četrsimt gadu veco apmetuma fragmentu katastrofālais stāvoklis lika doties speciālistu meklējumos uz Čehiju – zemi, kur šāda piļu mūra faktūra īpaši izplatīta un tās saglabāšanā uzkrāts visvairāk pieredzes. Sākās sarakste ar Čehijas pieminekļu aprūpes speciālistu ieteikto restauratoru Milošu Gavendu. Četros gados viņa firma konservēja saglabājušos oriģinālapmetumu un rekonstruēja pārējo ziemeļaustrumu torņa fasādi. Šai laikā, kopīgi apskatot pils teritoriju, dzima celtnes senākās daļas – cietokšņa drupu – konservācijas iecere, kuras projekts tika izstrādāts sadarbībā ar arhitektu Vāclavu Girzu. Drupu rietumu pusē jau veikti konservācijas izmēģinājumdarbi, lai pārbaudītu izvēlēto tehnoloģiju piemērotību šejienes klimatiskajiem apstākļiem. Apsverot darbu finansiālā nodrošinājuma iespējas, likumsakarīgs nākamais solis bija projekta iesniegšana Eiropas Komisijas izsludinātajā konkursā.
Nodrošināt drupu saglabāšanu daudzos gadījumos nozīmē vispirms labot iepriekšējo restauratoru 20. gadsimtā pieļautās kļūdas – kritiski izvērtēt moderno un celtnes tapšanas laikā izmantoto tehnoloģiju saderību. Spilgti tās problemātiskuma piemēri atrodami arī Bauskas pils līdzšinējos saglābšanas centienos. Daudzviet lietotās cementa saistvielas padevība erozijai nu atklājas izskalotās, brūkošās, izjaucamās un no jauna (ar kaļķu javu) pārmūrējamās sienu augšmalās, logu un lūku ailās un citur, salā izdrupušajos dobajos mašīnražotajos ķieģeļos, ko paredzēts aizvietot ar Lodes fabrikas strādnieku rokām veidotajiem. Pret ūdens iedarbību bezspēcīgo cementa klājumu vietā mūru virspusi domāts pārsegt ar mālos sakņotām velēnām.
Vērtējot īpaši apdraudētajā mūra rietumu sienā veiktās izmēģinājumkonservācijas rezultātus, tiks precizēta tālākā rīcība, gūta pārliecība par noteiktu ķīmisko preparātu izmantojamību Čehijā izstrādātajām tehnoloģijām neierastos klimatiskajos apstākļos. Tradicionālo un moderno paņēmienu sintēzes nepieciešamību nosaka drupu kopējais būvnieciski tehniskais, pēc V.Girzas vārdiem, ārkārtīgi satraucošais stāvoklis.
Nepilnīgs ir priekšstats, ka tradicionālo tehnoloģiju (vēsturiski autentisko, dabīgo materiālu) izmantošana vienmēr ir labākais, ko varam darīt, atzīst M.Gavenda, restaurators ar 30 gadu pieredzi; jāapzinās, ka remontējamo pieminekli, kā jau pacientu, var ārstēt ar tradicionālajiiem paņēmieniem, taču gadījumos, kad ar to nepietiek – gluži tāpat kā ārstējot cilvēkus –, jāķeras pie mūsdienu zinātnes iegūtajiem medikamentiem.
