Pirmdien Eiropas Savienības Informācijas centrā norisinājās kārtējā diskusija ciklā «Eiropas dialogs». Šoreiz Igora Šuvājeva (diskusiju cikla vadītājs) piedāvātā tēma bija «Nabadzība Latvijā un ES».
Pirmdien Eiropas Savienības Informācijas centrā norisinājās kārtējā diskusija ciklā «Eiropas dialogs». Šoreiz Igora Šuvājeva (diskusiju cikla vadītājs) piedāvātā tēma bija «Nabadzība Latvijā un ES». Diskusijā kā viesi piedalījās sociologs Tālis Tīsenkopfs un teologs Juris Rubenis.
Jā, ko tad šodien īsti nozīmē nabadzība pasaulē, Eiropā, Latvijā, par to arī mēģināja tikt skaidrībā diskusijas dalībnieki.
Iespējams, skaitļi neko neizsaka, tomēr atļaušos minēt dažus faktus, lai mēģinātu raksturot situāciju. Proti, 23% (1,2 miljardi) pasaules iedzīvotāju dzīvo ekstrēmā nabadzībā, turklāt ik gadu vismaz 14 miljoni bērnu mirst bada nāvē. Taču tie ir tikai sausi skaitļi un, kā zināms, mērījumi jau neko neizsaka, jo katrs dzīvo ar savu izpratni par to, kas ir nabadzība. Tāpēc šoreiz vairāk par nabadzības sindromu tepat līdzās Jelgavā, Robežniekos, Zemgalē, vispār Latvijā. Turklāt visai svētīgi paskatīties uz nabadzības problēmu arī, mūsuprāt, pārtikušās Eiropas kontekstā, kas daudziem domās ir kļuvusi par neizsmeļamu resursu klēti.
Neskaitāmos pētījumos esam mēģinājuši noskaidrot, kas, kur un kad ir uzskatāms par nabadzīgu, vai, labāk teiksim, trūcīgu, jo Latviskā mentalitāte izvairās no vārda «nabags». To var ilustrēt ar kādu spilgtu citātu: «Ja mēs atklāti atzīsim, ka esam nabadzīgi, dzīve kļūs psiholoģiski grūtāka,» tā sociologiem intervijās stāsta ne viens vien patiesi trūcīgs cilvēks. Un, lai cik arī sarežģīti būtu sociālekonomiskie apstākļi Latvijā, šāda attieksme pret nabadzību norāda, ka cilvēki nav gatavi piekāpties trūkuma priekšā. Te var runāt par latviešu sīkstumu, bet ne tikai, jo tā ir arī nevēlēšanās samierināties ar situāciju un meklēt izeju. Patiesībā šai sakarā atkal var runāt par padomju mantojumu, tikai šoreiz pozitīvā nozīmē, jo tad trīs Baltijas republikas bija pārtikušākās padomju saimē. Par to liecina kaut vai tas, ka vēl šodien mēs neesam sasnieguši to iekšzemes kopprodukta līmeni, kāds mums bija 1990. gadā.
Taču pēc krīzes 90. gadu sākumā Latvijas attīstība ir bijusi strauja, jo arī tagad mēs varam droši apgalvot, ka esam tālu priekšā NVS valstu grupai, kurās izglītota cilvēka mēnešalga bieži vien ir tikai puse no mūsu vidējās pensijas. Tomēr arī noslāņošanās sabiedrībā ir notikusi tikpat strauji. Citādi būtu grūti izskaidrot, kādēļ ik gadu mūsu iekšzemes kopprodukts palielinās rekorda tempos, tāpat aug mobilo telefonu lietotāju skaits, jaunu greznu automašīnu īpatsvars mūsu ielās. Diemžēl tikpat strauji palielinās arī nabadzības līmenis, jo turīgajiem jau nabagi arī ir vajadzīgi, lai būtu kam izrādīties un lai būtu kāds, kas satīra pēc kārtējām dzīrēm. Eiropā atšķirībā no mums nabagus importē, jo daudziem trešās pasaules un postsociālisma valstu pārstāvjiem Eiropas nabadzība ir sultānu dzīves cienīga. Ar ko tad atšķiras nabadzība ES un Latvijā? Galvenā atšķirība ir tā, ka Latvijā nabadzība pārsvarā ir laucinieciska kategorija, bet ES tā vairāk attiecināma uz pilsētniekiem. ES lauku iedzīvotāji ir pietiekami situēti, vismaz lauksaimniecībā nodarbinātie. Tas arī ir viens no kopējās lauksaimniecības politikas galvenajiem mērķiem. Atšķiras arī pieejas nabadzības problēmu risināšanā. Latvijā pašlaik nevaram runāt par visaptverošu programmu nabadzības novēršanā, tāpat nav arī efektīvas palīdzības politikas līdz pagastu līmenim, kur atbalsts visvairāk nepieciešams. Reāls atbalsts trūcīgajiem ir pašvaldību sociālās palīdzības dienesti, taču arī tur palīdzību saņem nevis paši nabadzīgākie, bet aktīvākie nabagi, turklāt tieša palīdzība 10, 50 vai pat 1000 latu apmērā būtībā jau neko neatrisina, jo šī nauda uzreiz tiek iztērēta dažādu parādu dzēšanai vai kārtējiem izdevumiem un ar nākamo mēnesi parādi atkal sāk uzkrāties.
ES ar nabadzību saistītie jautājumi tiek risināti kompleksi, darbojas sistēma. ES ir definējusi savus attīstības mērķus. Viens no tiem ir atšķirību izlīdzināšana starp 250 savienības reģioniem, kuros attīstības līmenis ir ļoti dažāds. Atbalstu, pirmkārt, saņem tie reģioni, kuros ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju nepārsniedz 75% no ES valstu vidējiem ienākumiem, otrkārt, pārstrukturizācijas reģioni, kuros tiek slēgtas vai, gluži otrādi, atvērtas kādas jaunas nozīmīgas ražotnes, treškārt, atbalstu iegūst programmas, kas ir orientētas uz cilvēkresursu attīstību. Kā galvenie līdzekļi šiem pasākumiem tiek izmantoti strukturālie fondi, kas patiesībā ir tiešās pārdales instruments, jo bagātākās valstis un reģioni maksā visvairāk, bet atpakaļ praktiski neko nesaņem.
