Rakstot šīs rindas, par savu sirdi es varētu teikt Aleksandra Čaka vārdiem – «smaga kā ormaņa zirgs.» Patiesībā esmu arī nosvīdusi kā zirgs. Fui, vai ne? Labi, ka līdz mācību stundas sākumam ir sava pusstunda, – gan jau atdzisīšu. Bet smaguma sajūta?
Rakstot šīs rindas, par savu sirdi es varētu teikt Aleksandra Čaka vārdiem – «smaga kā ormaņa zirgs.» Patiesībā esmu arī nosvīdusi kā zirgs. Fui, vai ne? Labi, ka līdz mācību stundas sākumam ir sava pusstunda, – gan jau atdzisīšu. Bet smaguma sajūta? Vai ar tādu rūgtumu sirdī varu iet klasē, kur visas dienas garumā jāsatiek sešreiz trīsdesmit cilvēkbērnu? Vai nebūšu nīgra, neiecietīga vai pat auksti birokrātiska – nu tā, kā ar mani šorīt autoostas biļešu kasē.
«Eņģelis aiz letes» – atkal nāk prātā laimīgais Čaks, jo veselā stāstu krājumā ar tādu nosaukumu viņš runā par – es jau teicu – eņģeļiem aiz letes.
Šorīt, kā jau piektdienas rītos ierasts, kad pērku biļeti uz Ventspils autobusu pulksten 14.30, mans «eņģelis» biļetes vietā bija izlicis paziņojumu: «Tikai no plkst.12»
Šajā pilsētā strādāju no 14. augusta. Mācības, ko sniegusi dzīve, krāju kaudzītē. Esmu palikusi arī aiz autobusa durvīm, jo uz Ventspils pusi brauc ļoti daudz studentu. Vairumam ceļš uz lekcijām ved garām autoostai, manējais – liecas ar lielu līkumu. Darba nedēļas laikā dzīvoju Pārlielupē, RAF dzīvojamajā masīvā, bet strādāju 1. ģimnāzijā. Tāpēc arī piektdienās neslinkoju, ceļos pulksten 6.15, ap 7.30 autoostā vienmēr nopērku biļeti. Tagad tur biju piecpadsmit minūtes agrāk. Biļeti nedabūju. Skola sākas 8.30. Soma smaga kā akmens. Iedomājos – atstāšu bagāžas glabātavā! Samaksa par šo pakalpojumu pieņemama. Paraustu auklu ar zvaniņu – neviena. Tad izlīdzēt cenšas kāds autoostas darbinieks, kas «saceļ kājās» kasieri, jo «tur cilvēks gaida». Parādās mans «eņģelis» un paziņo: «Bagāža no astoņiem.» Vai man gaidīt 35 minūtes? Kasiere dodas atpakaļ, lai aiz sienas sēstos vecajā, siltajā vietiņā pie kases. Velkos kā ormaņa zirgs. Smaga sirds un soma. Kam tad šādi pakalpojumi ir domāti? Vai tie nav cilvēka ērtībām? Laikam jau ne. Iedomājos, cik muļķīgi izskatītos – sēžu pie biļešu kases, skatos pulkstenī un abas mēs – es un kasiere – gaidām plkst.8, tad viņa pieceļas un manu smago somu par divdesmit santīmiem ieliek blakus kambarītī vienā no plauktiņiem…
Nekas jau traģisks nenotika – ne somai rokturi, ne man roka notrūka. Tikai nelāga sajūta: vai pēc stundām ar tik smagu somu varēšu veicīgi soļot, lai dabūtu biļeti? Un ja nu atkal palieku aiz autobusa durvīm? Bet mājās gaida bērni, kas nedēļu dzīvo (vai vismaz mācās dzīvot) vieni. Tā nu tas šogad iegrozījies. Mazliet vieglāk pēc rakstīšanas kļuva, bet diena vēl tikko sākas…
