Šāgada sākumā Latvijas vienpadsmit lielāko pilsētu ielu reklāmstendos parādījās neparasti plakāti ar diegos iekārtu marioneti, brīdinot par jaunā brīvības laiku fenomena – cilvēktirdzniecības – briesmām.
Šāgada sākumā Latvijas vienpadsmit lielāko pilsētu ielu reklāmstendos parādījās neparasti plakāti ar diegos iekārtu marioneti, brīdinot par jaunā brīvības laiku fenomena – cilvēktirdzniecības – briesmām. «Tevi pārdos kā lelli» – šis moto vēl joprojām skan ausīs.
Pārdotas 2000 baltietes gadā
Cilvēktirdzniecība tiek uzskatīta par vienu no bīstamākajām nelegālās migrācijas formām. «Eiropols» lēš, ka ap 120 000 darījumu tiek slēgti Rietumeiropā, un aptuveni aprēķini liecina, ka par tirgus darījumu objektiem ik gadus kļūst arī vismaz 2000 jauno sieviešu no Baltijas. Latvijas sabiedrība ir maz informēta par cilvēktirdzniecības mūsdienu seju un to vispār neuzskata par mūsu valstij aktuālu problēmu.
Vai plakāta noņemšana liecina par akcijas finišu, Saeimas ESIC vaicāja Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IMO) Rīgas biroja projekta koordinatorei, šīs akcijas «virsdiriģentei» Elīnai Niedrei.
Baltijas valstu sabiedrības informēšanas kampaņu finansē Zviedrijas Starptautiskā attīstības aģentūra. Pērnā gada oktobrī veicām pētījumu par sabiedrības informētības līmeni. Tūkstotis respondentu atbildēja arī uz mūs interesējošiem jautājumiem, piemēram, kāpēc meitenes vēlas strādāt ārzemēs, vai valstij vajadzētu palīdzēt jaunietēm, kas piespiedu kārtā ārzemēs kļuvušas par prostitūtām, vai jums ir iznācis saskarties ar cilvēktirdzniecības fenomenu. Atbildes uz pēdējo jautājumu rādīja, ka šī satraucošā parādība nav skārusi neviena aptaujas dalībnieka ģimenes locekļus, 0,6% ar to saskāries kāds radinieks, 1,5% – draugi, 6,8% – kolēģis vai paziņa. Kopā tātad vairāk par astoņiem procentiem.
No valsts 2,4 miljoniem iedzīvotāju tas nešķiet maz. Un kā ar gatavību palīdzēt?
2,1% domā, ka palīdzēt nevajag nevienam. 89% aptaujāto uzskata, ka atbalstu pelnījušas meitenes, kas ārzemēs nokļuvušas krāpniecības dēļ – viņām solīts kāds cits darbs. Ievērību pelna fakts, ka 44% mūsu zemes iedzīvotāju uzskata, ka meitenes būtu pelnījušas palīdzību jebkurā gadījumā, arī tad, ja apzināti nokļuvušas verdzeņu statusā. Jāatzīst, ka esam daudz tolerantāki par mūsu kaimiņiem, jo Lietuvā tā domā tikai 19%, bet Igaunijā – 21%.
Mūsu mērķis nebūt nav aicināt cilvēkus nebraukt strādāt uz ārzemēm, bet gan apdomīgi izvērtēt katru piedāvājumu. Tāpēc arī ziņojām divus telefonu numurus – Starptautiskās Migrācijas organizācijas (7503627) un jaunatnes organizācijas «Genders» (7611699), uz kuriem zvanīt neskaidrību gadījumos.
Kā sevi pasargāt?
Šķiet, vairākumam aplamu priekšstatu varētu radīt sagaidītais bezvīzu režīms.
Tā jau ir, ka nav ļaunuma bez labuma. Bezvīzu režīms ir devis iespēju brīvi apceļot Eiropu, tajā pašā laikā tas radīja labvēlīgu augsni arī nelegālajiem migrantiem un strādniekiem. Tāpēc atgādinu, ka bez darba atļaujas nedrīkst veikt algotu darbu nevienā pasaules valstī, arī Eiropā ne. Ja cilvēks strādā nelegāli, viņš ir absolūti neaizsargāts, taču no slimības vai negadījumiem neesam pasargāts neviens. Turklāt, ja šādu nelegālo strādnieku aiztur un deportē, turpmāk viņš zaudē tiesības piecus līdz desmit gadus ieceļot šajā valstī. Un, ja cilvēku 25 gadu vecumā šādi izraida no Vācijas, jāatceras, ka turpmākos piecus vai desmit gadus viņš nedrīkstēs ieceļot ne tikai Vācijā, bet gan visās Eiropas valstīs.
Kā tad sevi pasargāt?
Firmas pamazām sakārto savu darbību, jo jūt, ka tām rūpīgi sekojam gan mēs, gan Valsts nodarbinātības dienests. Arī sabiedrība kļuvusi informētāka. Daudz bīstamāki ir individuālie «cilvēku mednieki».
Shēma ir visai primitīva, un līdzīgi ārzemju bordeļos neapzināti ir nokļuvušas daudzas Latvijas meitenes. Jauns, izskatīgs cilvēks ar profesionāli trenētu aci nolūko savu «upuri» stacijā, autoostā, kafejnīcā. Viņi iepazīstas, sāk satikties. Puisim ir laba mašīna, kurā viņš meiteni vizina. Kopīgi izbraukumi, kafejnīcu apmeklējumi dažu nedēļu laikā meitenes necilo ikdienu padara līdzīgu sapnim. Viņu lutina ar dārgiem pirkumiem – apģērbiem, rotaslietām. Viņai šķiet, ka puisis viņu mīl… Pēc kāda laika seko piedāvājums strādāt ārzemēs un pašai labi nopelnīt. Nereti uz ārzemēm abi brauc kopā. Puisis paņem meitenes pasi, it kā ar ieganstu nokārtot darba atļauju. Un šinī brīdī, kad atdota pase, meitene pat neapjauš, ka viņa ir pārdota. Seko paziņojums, ka iekārtošana darbā izmaksājusi, teiksim, 20 tūkstošus dolāru, kas nu meitenei būs jāatpelna kādā bordelī. Pēc tam sakari ar puisi zūd.
Vai ir pamats uzskatīt, ka sabiedrības informēšanas kampaņai būs panākumi?
Pagaidām gan aizritējis tikai pirmais «vilnis» ar jau minētajiem plakātiem. Interesants bija klips televīzijā. Visai negaidīti gan izvērtās mūsu kampaņa radio. Sludinājums bija iecerēts viltīgi un, mūsuprāt, labi: sākumā mazliet vulgāra vīrieša balss piedāvāja jaunietēm darbu ārzemēs, izglītība un valodas zināšanas neesot nepieciešamas, jābūt jaunai un simpātiskai, gatavai riskēt. Pēc tam sievietes balss visai skarbi atgādināja neticēt vilinošiem piedāvājumiem, jo tevi pārdos kā lelli… Šokējoši, bet tieši pēc šā sludinājuma meitenes zvanīja bariem vien, tikai… diemžēl viņas tajā bija saklausījušas vienīgi pirmo daļu. Taču negribētu šo radio sludinājumu uzskatīt par kļūdu, jo patiesībā jau sasniedzām savu mērķi – meitenes piezvanīja mums!
Meitenes uzrunās tualetēs
Otrajā kampaņas posmā, kas teju, teju sāksies visā Latvijā, informāciju pārcelsim uz iekštelpām (restorānos, kafejnīcās, klubos). Zīmīga detaļa – plakāti atradīsies tualetes telpās! Uzskatu to par ļoti oriģinālu un veiksmīgu reklāmas aģentūras atradumu. Šī cilvēktirdzniecības problēma, jo sevišķi attiecībā uz prostitūtām, ir ļoti personiska un pat intīma lieta. Tualetē meitene var justies brīvi, neviens tur nepamanīs viņas interesi par šo plakātu. Lielāka formāta plakātus izvietosim arī skolās, pašvaldību ēkās un nodarbinātības dienestos. Izplatīsim divu veidu brošūras. Vienā būs padomi, kā pareizi doties strādāt uz ārzemēm un ko darīt, lai nekļūtu par seksuālās izmantošanas upuri. Otra būs apjomīgāka, un tajā apkopoti meli un patiesība par cilvēktirdzniecību mūsdienās.
Taču šogad plānots arī trešais posms – sarunas ar skolēniem un jauniešiem.
Tomēr neskaidrs paliek jautājums, kā šīs nepilngadīgās meitenes tiek pāri Latvijas robežai. Katrs zina, ka jau ilgāku laiku, pat klases ekskursijā braucot, vecākiem jāmaksā par īpašu notāra apliecinātu izceļošanas atļauju.
Šī vairāk ir Tikumības policijas kompetence. Parasti gan tiek izmantotas viltotas pases un pats izceļotājs atbilstoši izkrāsots, radot pilngadības ilūziju. Taču arī vecāku neapdomība reizēm ir pārsteidzoša. Piemēram, viņi zvana un stāsta, ka atvase vēloties braukt strādāt par dejotāju uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem, prasa mums, vai rakstīt šo atļauju. Kad vaicāju, vai viņi apzinās iespējamo risku, atbilde skan: «Jā, bet viņa tur pelnītu naudu un varētu atbalstīt ģimeni…»
Vai jūsu pētījumi rāda arī riskantākās vecuma grupas, reģionus, tautības?
Esam izveidojuši šīs meitenes modeli, uz kuru orientējam savu kampaņu. Pirmā vecuma grupa ir 13 – 15 gadu, kad jauniete vēl pasīvi sapņo par iespēju strādāt un labi nopelnīt ārzemēs. Nākamais posms ir 16 – 20 gadu, kad viņa aktīvi meklē šo iespēju. Vidusskolu beidzēji ir visai būtiska riska grupa. Daļa izvēlas ārzemes, nezinot, ko īsti darīt nākotnē, citas neiekļūst augstskolā un nevar atrast piemērotu darbu Latvijā. Trešā grupa (20 – 30 gadu) jau apzināti un mērķtiecīgi kļūst par prostitūtām ārzemēs.
Meitenes lielākoties nāk no lauku reģionu maznodrošinātajām ģimenēm, daudzām ir visai zems izglītības līmenis. Šīs jaunietes bieži ikdienā sevi apliecina dažādos riskantos pasākumos, it kā atrodas opozīcijā sabiedrībai, dažkārt pat nonāk konfliktā ar likumu.
Mani vērojumi mudina domāt, ka tieši mazpilsētās daudz biežāk ir saglabājies mīts par ārzemēs valdošo leiputriju, kur meičām atliks tikai žilbinoši pasmaidīt, lai kļūtu, ja ne par filmas varoni, tad par fotomodeli gan.
Parole: trešo dienu līst
Kurās Eiropas zemēs lielākoties nokļūst baltās «verdzenes» no Latvijas? Presē dominē stāsti par Vāciju, Skandināviju.
Tirdzniecība pašlaik izvēršas Itālijā, Spānijā un Portugālē. Turklāt meitenēm šīs valstis šķiet interesantākas gan siltā klimata, gan tāluma un eksotikas dēļ. Daudz jauniešu ir arī Šveicē, viņas gan parasti peļņā devušās labprātīgi. Ir Kiprā un Izraēlā. Taču, ja ņemam vērā deportēto meiteņu skaitu, tad tās gan lielākoties atceļo no Vācijas.
Kā jūs palīdzat šiem upuriem?
Tas iespējams vienīgi tad, ja meitene pati ir meklējusi palīdzību. Diemžēl Latvijā pagaidām nav projekta cilvēktirdzniecības upuru atbalstam, ceram, ka drīzumā tāds būs un mēs paši varēsim šiem upuriem palīdzēt atgriezties un rehabilitēties pēc pārdzīvotā. Citās Eiropas zemēs tādas programmas ir, un meitene jau atgriežas ar šo rehabilitācijas «paketi», turklāt viņai ir piešķirti līdzekļi rehabilitācijai, kas tiek ieskaitīti IMO kontā. Tad kopīgi izvērtējam jaunietei nepieciešamo – vai tā ir dzīvesvieta, vai profesionālā apmācība, vai valodas apguve (nereti latviešu valodas neprasme, kas liedz atrast atbilstošu darbu Latvijā, noved ārzemēs krievvalodīgās jaunietes), vai vajadzīga mediķa vai psihoterapeita palīdzība.
Kāda tad ir pareizā rīcība?
Ja meitene ārzemēs nokļuvusi nopietnās problēmās, visdrošākais veids ir vērsties Latvijas pārstāvniecībā vai policijā. Daļa baidās no policijas, taču tai ir svarīgi apzināt un atklāt cilvēktirdzniecības tīklus jebkurā valstī. Un nekad policija cilvēktirdzniecības upuri neuztvers kā noziedznieci.
Savukārt Latvijas pārstāvniecība ārzemēs ir vienīgā iestāde, kas ir tiesīga meitenei izdot jaunus dokumentus. Tās darbinieki var sazināties ar meitenes tuviniekiem, kas nosūtītu pārstāvniecībai naudu atceļam. Ja pārstāvniecība atrodas tālu no mītnes vietas, allaž var vērsties nevalstiskajās sieviešu organizācijās, kas aktīvi apkaro sieviešu tirdzniecību. Arī IMO biroji neatteiks palīdzību. Un baznīcas. Protams, pasi tie neizdos tik un tā.
Tomēr katrai jaunietei, pirms doties uz ārzemēm, būtu iepriekš jāmodelē rīcība kritiskā situācijā, piemēram, vienojoties par kādu īpašu kodētu frāzi (piemēram, jau trešo dienu līst), kas tuviniekiem liktu saprast, ka meitenei draud briesmas, taču viņas telefona sarunas noklausās.
