Ģąźēčģ Ėåīķčäīā «Īåņāåšć», «Real records», 2001.
Ģąźńčģ Ėåīķčäīā «×åņāåšć», «Real records», 2001
Vairums Krievijas roka cienītāju uz jautājumu – kas, viņuprāt, ir Krievijas roka galvaspilsēta, šķiet, bez apdomāšanās nosauks 1917. gada revolūcijas šūpuli Pēterburgu, kuras vārdu aiz tās robežām nesuši un turpina nest tādas kaimiņvalsts roka leģendas kā «Aquarium», «Aļisa», «DDT», savulaik «Kino», «Nautilus Pompilius», «Zoopark» un citas. Arī pagājušajā gadā iznākušajā diskā dzirdamais Maksims Ļeoņidovs nāk no Pēterburgas roka «tusiņa» ar visām no tā izrietošajām sekām.
M.Ļeoņidovs, kas Latvijas publikai, iespējams, ir plašāk pazīstams pēc 2000. gada projekta «Terrarium» kopā ar Borisu Grebenščikovu un Vjačeslavu Butusovu, ir nepārspējams naivists, kas dzied par radioamatieri, kas sēž bēniņos ar cigareti rokā un pūlas uztvert citu radioamatieru balsis, taču patiesībā vēlas iedzert alu un skatīties, kā «Zenīts» spēlē futbolu ar «ACSK».
No neoficiāliem avotiem dzirdētais, ka mākslinieks pēdējos divos gados daudz brīvā laika pavadījis kopā ar «Aquarium» līderi, šķiet, ir guvis apstiprinājumu arī M.Ļeoņidova mūzikā, kur netrūkst nedz smeldzīgu orientālu motīvu, nedz arī harisoniska ģitāru skanējuma un harmonijas. Nenoslēpt arī bieži pasprūkošos postmodernos jociņus, piemēram, parodējot britpopa zelta standartus dziesmā, kas stāsta par pērtiķa iemiesošanos dziesmas liriskā varoņa galvā. Disks ir pierādījums tam, ka nav nemaz jābūt virtuozam, lai priecētu klausītājus ar kvalitatīvu mūziku. Arī vienkārši laba gaume ir pārliecinoša vērtība.
