Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26. un 30. aprīļa numurā. Arī tā ir īpaša spēle, par kuru jau rakstīju. Nezinu, kuras varētu būt tās acis, kurās šī interese varētu parādīties… Manos gados…
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., l26. un 30. aprīļa numurā)
Arī tā ir īpaša spēle, par kuru jau rakstīju. Nezinu, kuras varētu būt tās acis, kurās šī interese varētu parādīties… Manos gados…
Taču par to visu varu domāt un runāt vienīgi tad, kad esmu stiprāka, kad spēju izdarīt to, ko vajag tajā acumirklī. Tad es ar dzīvi neesmu nemierā.
Jā, lai justos ar dzīvi apmierināta, vajadzētu nokaut visus baciļus, izdzīt no asinīm vīrusus, izdarīt to, kas nav neviena mediķa spēkos.
Jo aiziet bojā arī augu kultūras, vērtīgas, rūpīgi koptas. Arī tās noposta vīruss. Tā es pati, lai cik žēl, šogad likvidēšu vairākas kartupeļu šķirnes, kuras esmu ilgi centusies saglabāt – tās jau ir slimības pilnīgi iznīcinātas. Tāpat leikoze sugas lopus nogalina. Tādas laimes nav, kura var atbrīvot šo vienu dzīvību no tās izmantotāju ielenkuma. Viņi apēd savu upuri kopā ar tā sapņiem, iespējām, ar kādām tas dzimis un izaudzis. VELTĪGI PRASĪT NO LIKTEŅA SĪKĀKAS LIETAS, JA PATI LIELĀKĀ – DZĪVĪBAS SAGLABĀŠANA – NAV IZPILDĀMA.
Glābiņa meklēšana idejās, silts rokas spiediens, ceļā izvadot, – viss jau ir labi, bet slimais taču neaizies tik tālu, cik vajadzēja, pametīs ideju pusceļā. Viņa mirstošā roka zaudēs līdzi doto sveiciena siltumu. Vajag ticības, vajag mīlestības, arī slimajam vajag! Un pat vēl vairāk. Taču tās patiesi ir mīlestības dāvanas, par kurām nevajag gaidīt neko atpakaļ. Jo brīnumi tomēr notiek… gaužām reti gan…
* * *
Klausos radiokoncertu. Kā nu protu, klusītiņām dūcu līdzi. Gludinot veļu, ar acs kaktiņu redzu, ka Italo, ar žurnālu rokās iegrozījies dīvāna stūrī, par mani drusku smīn. Tas aizvaino, liek atkal ierauties sevī. Kad tautasdziesmu dzied, sirds atsaucas un jūtīgums sirdī dzen acīs valgu miglu…
Varbūt tā var teikt par vārdiem? Vārdi kā stikli guļ – tos var pieskaldīt, pieslīpēt, ielikt mozaīkas vīram smaidu acīs, var bargi sagrumbot pieri, var ar līganām līnijām atdot viņa matus vēja pūsmai.
Vārdi ir kaleidoskopa akmentiņi – kā tos saliksi, kā sakratīsi, tā arī būs. Paši par sevi tie ne ko dod, ne atņem. Saskaroties caur sev tuviem vārdiem, tuvu sapratnei ar domu saskaņotiem vārdiem, runa guļ bezvārdiskā pusapziņā, puszemapziņā. Aizkustinātā sirds aizmiglo acis. Sveša sāpe kļūst materiāla un daudzina tāla cilvēka neizraudātās un neizraudamās asaras – tas viss kļūst par tavējo. Tā ir ar tautasdziesmu, ja tā ir tavējās tautas… Ja tas ir tikai formāli… Ja tur sirds nav iekšā, tad arī acīs nav dziesmas radītās gaismas un no lūpām nenozūd viegls smīns…
VISNEŽĒLĪGĀK APSMEJ TO, KAM VISVIEGLĀK TIEK KLĀT.
Vakar vakarā tumsā, kad mani nevarēja saredzēt aiz lielajiem dzīvības kokiem, dzirdēju, kā Italo savam draugam teica, ka man gar viņu neesot nekādas daļas… Tas iznāca tā – diezgan bravūrīgi un… sarūgtināti vienlaikus. Protams, ka pirmajā brīdī es jutos stipri nelāgi. Kaut arī – ne tik pārsteigta, kā tam varbūt vajadzētu būt. Pusaudži visi vēlas neatkarību, vismaz draugu acīs viņi sevi par tādiem parāda. Bet varbūt, ka savā dziļākajā būtībā es viņam patiešām esmu sveša? Tikpat sveša kā šī tautasdziesma, kas manī izraisa asaras, bet viņā – varbūt vienīgi smīnu? Viņam tā nav savējā. To ir viegli noliegt, to var izārdīt un kritizēt, apņirgt. Taču – ne ar kādu cita diktētu apņēmību, ne ar kādiem pūliņiem, ne ar dvēseles, ne miesas spēkiem nevar likt iemīlēt. Var panākt, ka pazemīgi pilda pienākumu, demonstratīvi noliecot galvu un klusējot – ja ar prātu tajā atrod kādu vērtību… Savējais ir savs ar visiem sarūgtinājumiem, neglītumu, pārestībām, ko tas ne reizi vien sagādā. Tam piedod, negaidot uzaicinājuma, jo sev taču arī atrodam piedošanu. Piedodam, lai kā pēc tam nekrimstu sirdsapziņa… Tā mēs mīlam savējos! Ne ar papīriem, ne caur radniecības saišu pētījumiem. RADNIECĪGAIS OTRĀ CILVĒKĀ PĒKŠŅI PARĀDĀS KĀ ZVAIGZNE UN PIEVELK TEVI… Tāpēc jau ir tik skaisti izdomāts par tām divām ābolu pusītēm, kurām sastopoties, ir iespējams saplūst par vienu.
Cilvēki uz Zemes dzīvo sen, sen… Nemiera laiki, cits citam sekodami, izkliedē, atrauj, sajauc cilvēkus.
Noskatījos kaimiņu Lilijā un viņas vedeklā «guculietē» Simā. Viņas ir kā māsas. Kā lai Jānītis nebūtu pusteciņus steidzies viņu apmeklēt? Viņa ir savā veidā no tāluma atnākusi, dvēselei daudz tuvāka nekā visas šīs puses, sava pagasta meitenes.
Es savā jaunībā no tāda cilvēka bēgšus aizbēgu prom, pirms vēl īsti biju viņu ieraudzījusi, iepazinusi. Nobijos. No viņa? No sevis? No tā, kas var sekot, ja ļaušos… Starojums no viņa nāca tāds, ka es sapratu: ja reiz pie viņa aiziešu, tad pie viņa arī palikšu… Tas bija sardzes vīrs uz maza zvejas kuģīša kādā mūsu pašu zvejniekciemā… Es ciemojos tai pusē un biju vienkārši izgājusi pastaigāties, apskatīt jūrmalu. Viena pati – jau pustumsā un lielā vējā… Vīrs ciemu mājās ar saimnieku dzēra. Draudzene – arī. Visi kopā kaut ko stulbu vāvuļoja. Un es tā biju gaidījusi šo ciemos braukšanas reizi! Cerējusi, ka tā būs jauka, patīkama pārmaiņa manā ikdienā. Taču – izrādījās, ka arī šajās mājās ikdiena ir tieši tāda pati, kāda tā ir manās. Tikpat trula un bezcerīga. Tikai – te to neviens tā neuztvēra. Te viss visiem likās normāli un pieņemami. Sak, dzīvojam kā visi… Bet – vai ir vērts?
Stāvēju uz mola, domādama, vai nav labāk atdoties viļņu bangām, izšķīst ūdeņu plašumos, pazust viļņu nemierā… Pati vēl tagad nesaprotu, kur manī radās tāda nolemtības izjūta, tādas domas, taču tās laikam bija pat no malas saskatāmas… Šis svešais tik ļoti uztraucās, ka ar mani kas nenotiek, ka atstāja savu kuģīti un nāca gabalu man līdzās. Tā nebija labākā izjūta… Es viņu pēkšņi jutu kā savējo un sabijos no šā pēkšņuma… Steidzos prom. Aizbēgu, pirms neesmu ieskatījusies viņam acīs… Tā gribējās nostāties viņa aizvējā, pieglausties siltajam plecam, sajust bārdas rugājus pie sava vaiga. Izraudāties. Un nemelot! Beidzot vismaz vienam cilvēkam nemelot, sakot, ka viss ir kārtībā. Necensties izspiest no sevis smaidu, lai izdabātu tam otram…
Izbijos no tik pēkšņi uznākušajām neizskaidrojamajām vēlmēm. Nekā erotiska – tikai drošības alkas, patvērums, klusums un miers.
Savējos var sastapt, arī klausoties mūziku, dzirdot balsis, lasot. Tie paši vārdi, domas. Citas, man svešas rokas rakstītas, atstātu vienaldzīgu tajā intonācijā, tajā «svešajā» pasaules redzējumā, taču «savējā» gadījumā liek ielūkoties dzīvē, grāmatā… un pēc tam arī apkārtnē tā, kā kad debesis būtu atvērušās un ar savu apskaidrību darījušas mani pavisam citādi redzīgu.
* * *
Vienlaikus lasu trīs grāmatas: Mārgaretas Mitčelas «Vējiem līdzi», Matsa Trāta «Silpurene – zāles pret grūtsirdību» un Magdas Sabo «Fresku». Tās visas ir grāmatas, kurās ir sāpe iekšā. Degoša sāpe. Mitčelas romāns ir kā piemineklis Amerikas pilsoņkaram. Šis it kā par progresīvu parādību uzskatāmais karš pēc tam taču atcēla verdzību… taču – tik daudz cilvēku ciešanu! Progresa vārdā? Bet varbūt progress nāk pats? Pats no sevis, ir tikai mierīgi, gudri un pacietīgi jāgaida, un tam ar šīm ciešanām nav nekāda sakara – tā ir gluži vienkārši sagadīšanās? Vai arī – cilvēka nepacietības, steigas radītas sāpes un ciešanas? Viss taču notiek pats no sevis. Gluži tāpat kā sievietei dzimst bērns, vēsturei dzimst notikums. Notiek, un viss. Gadās.
VAI PASAULĒ VISPĀR MĒDZ BŪT VIENKĀRŠAS, NEKO NENOZĪMĒJOŠAS SAGADĪŠANĀS?
Pabeidzu romānu, aizvēru un noliku. Esmu izdzīvojusi līdzi cilvēku likteņiem, viņu šai posta laikā deformētās dzīves pulsācijām. Biedinoši smagi. Liekas, ka nevis tālā Amerika, par kuras dzīvi es taču būtībā neko nezinu, un man arī nav vajadzīgs to visu zināt, bet pēckara laiks atdzimis – laiks, kurā es pati augu. Te, mūsu pašu zemē. Tā arī būtu pagātne, kuru varētu nostalģiski apcerēt, ja visu laiku nebūtu ar bažām jādomā par nākotni, kas nemaz nebūs vieglāka. Vienīgi – citāda…
Magdas Sabo darbā izmantoti citāti no Svētajiem Rakstiem. Romāns ir par garīdznieka ģimenes laicīgo dzīvi. Tur ir daudz skumju rindu, kas labi atbilst visiem laikiem: «Posta laikā meklēju savu Kungu, augu nakti augšup ceļu rokas, mana dvēsele negrib mierinājumu pieņemt. Es pieminu Dievu un nopūšos, par viņu domāju, bet mana dvēsele cieš.»
Kā vēl labāk izteikt to, kas pastāvīgi guļ sirdī? Arī manējā… Es pati tā dzīvoju! Tagad esmu saslimusi pēc grūtajām domām, nogurdinošajām braukšanām. Nekā jauna. Parasti ar šo slimību visvairāk nomokos rudeņos un pavasaros. Taču šoreiz tik pazīstamās sāpes mugurā, krūtīs… klepus un nespēks rada dīvainas bailes. Tā droši vien ir kāda hroniska plaušu kaite. Ar klusinātākām sāpēm es dzīvoju arī tad, kad neklepoju… Šie saasinājuma brīži tikai parāda, kāpēc nekad nav īsta spēka, dzīvesprieka, kāpēc vienmēr sēžu pie atvērtām durvīm… Mani nomāc šauras telpas. Man vienmēr trūkst gaisa. Tagad, kad slimība aktivizējusies, gaisa trūkums ir sāpīgs, no tā pat galva reibst.
Bērnībā man dakteris parādīja manu plaušu rentgena uzņēmumu, kurā bija ievilkti divi krustiņi… Abas šīs vietas tagad ir vecas rētas, kas nezin kāpēc nav mierīgas. Man nekad nav atzīta tuberkuloze – ne toreiz, bērnībā, ne tagad… Tagad ir citas sāpes – daudzas un dažādas. Dažādās vietās: vaigu kaulā, pieres kaulā, kaklā… Tas pats bacilis ir visur, un tam no medikamentiem nav bail. Redzēdami, ka ārstēšanā nav nekādu panākumu, ārsti no manis, liekas, pamazām vien ir atteikušies. Vienīgais, ko esmu saņēmusi, – novēlējums: dzīvo, kamēr vari.
Skaisti! Taču – ko tas dod? Kam tas vajadzīgs?! Tāpat jau skaidrs, ka pēc tam nedzīvošu… Tikai – kā šo robežu pāriet? CIK GARA IR ŠĶIRTNE STARP ESAMĪBU UN NEESAMĪBU? Vai tā nelīdzinās nezināmai alai, kurā speleologs – iebāzis kājas pa priekšu – rāpjas un rāpjas, rāpjas… un zaudē gan laika izjūtu, gan orientāciju.
Kā lai nerodas grūtsirdība, ja saproti, ka nekad nebūs labāk? Vari vienīgi cerēt, ka sāpes uz kādu laiku atlaidīsies, ļaujot atvilkt elpu no šīs hroniskās vārgšanas.
Tik daudzi rakstnieki radījuši brīnišķīgus darbus ar iekšēju sāpi! Viņi sāpes labi pazinuši, ja jau izdevies tām radīt miesu un asinis. Bet es neko neradīšu… Sāpes paliks sāpes man pašai. Arī – visā šajā, ko te uzrakstu. Tas ir un būs mūžīgi mans īpašums – šīs sāpes, ko te, šajā burtnīcā, esmu norakstījusi no sevis nost. Cik spēdama, kā prazdama.
Ja ciešanas būtu kā uguns loks, kuram jāsaņemas un jāizlec cauri. Ja tās būtu kā vārti, kuriem cauri ar godu jāiziet. Bet tās ir kā nenosakāmi gara līkloču pazemes eja, kurā var nomirt, ne gaismu, ne cilvēkus neieraudzījis. Nekad kājās nepiecēlies. Lēna nonīkšana savā miesas čaulā…
Es neguļu – rakstu, eju, daru, cik spēks atļauj, bet dzīve ir nekārtīga un netīrības apsēsta, un aizvien vairāk paliek gluži praktisku sapņu, kurus – labi zinu – nekad nepiepildīšu.
Šajā grūtumā vēroju sava gara izmaiņas. Beidzot! ES AR PILNĪGU DVĒSELES MIERU ATSAKOS NO MĪLESTĪBAS. Mīlestība ir vajadzīga tad, kad kaut mazliet tic nākotnei. Mana dvēsele ir tieši tāda kā posta laikā – ar Dievu nesamierināma. Tā nespēj pieņemt nekādu mierinājumu. Vienīgais atrisinājums būtu – izgaist bez pēdām, tā it kā nebūtu dzīvojusi. Izzust, neko nepaņemot sev līdzi.
Kādreiz man bija mīļas lietiņas, bija sava veida fetiši, kam pieķēros. Tādi mierīgas, nosvērtas dzīves simboli. Tagad no tiem esmu atraisījusies… Tik vientuļi ir vienīgi klajumā palikuši koki, kurus nezin kāpēc pažēlojis līdumnieks. Varbūt – atstājis savam priekam?
(Turpmāk vēl.)
