«Ticu, ka pienāks tā diena, kad Latvijas Basketbola apvienība sāks rūpēties par sēdratiņu basketbolu. Vai tad Latvijas ierindojama neattīstīto zemju joslā?» rakstīja Invalīdu sporta kluba «Cerība» labvēlis I.Balodis no Minsteres.
«Ticu, ka pienāks tā diena, kad Latvijas Basketbola apvienība sāks rūpēties par sēdratiņu basketbolu. Vai tad Latvijas ierindojama neattīstīto zemju joslā?» rakstīja Invalīdu sporta kluba «Cerība» labvēlis Imants Balodis no Minsteres 1994. gadā. 2002. gada maijā Ozolnieku Sporta namā notika pirmais ratiņbasketbola turnīrs.
3. maijā Ozolniekos risinājās desmitais Klāva Baloža turnīrs basketbolā invalīdiem – kausu uz savām mājām aizveda klubs «Tukums». Vienlaikus nolemts, ka šis būs arī pēdējais no 1992. gadā Rīgā traģiski bojā gājušā Minsteres jaunieša Klāva Baloža piemiņai veltītajiem basketbola turnīriem un «Cerība» kopā ar citiem invalīdu sporta klubiem turpmākos centienus veltīs ratiņbasketbola iedzīvināšanai Latvijā.
Pirms sacensībām – treniņnometne
Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas un kluba «Cerība» organizētais (turklāt starptautiskais) turnīrs sākās ar divu dienu treniņnometni Ozolniekos. No dažādām Latvijas malām sabraukušie ap pusotra desmita «ratiņnieku» basketbola laukumā izgāja pirmoreiz, tādēļ, pirms sacensties ar Viļņas un Kauņas komandām, bija svarīgi vispirms iepazīties ar ciemiņu krietni ilgā laikposmā krāto šīs spēles pieredzi. Savukārt sporta speciālistiem Lindai Frišenbrūderei no Tukuma un jelgavniekam Jurim Kļaviņam tā bija laba iespēja vērot lietuviešu kolēģu darbu.
Bez labvēļu atbalsta neiztikt
«1986. gadā dibinātajā invalīdu klubā «Draugiste» ar ratiņbasketbolu sākām nodarboties astoņdesmito gadu beigās,» «Ziņām» pastāstīja treneris no Viļņas Anatolijs Šumovičs. «Tolaik jau panākumus bija guvušas mūsu sēdvolejbolistes – Lietuvas izlase bija pieckārtēja PSRS čempione. Ratiņbasketbolu attīstīt augstā līmenī tomēr ir daudz sarežģītāk, pirmām kārtām jau pašu ratiņu dārdzības dēļ. Īpašie sporta ratiņi maksā ap tūkstoš dolāru, un valsts šādu naudu invalīdu sportam neatvēl. Bija jāmeklē sponsori.»
To, ka meklējumi bijuši aktīvi un labvēļi dāsni, apliecina nu jau sešas ratiņbasketbola treniņgrupas Lietuvā – Viļņā, Kauņā, Panevēžā un Mariampolē.
«1989. gadā pie mums koncertēja britu grupa «Nazareth». Iznāca iepazīties ar tās bundzinieku, stāstīju par vajadzībām, un mūziķi klubam uzdāvāja vairākus ratiņus,» kā tiek meklēti labvēļi, raksturo Kauņas kluba «Santaka» vadītājs Artūrs Zumars. Viņš arī piebilst, ka seši ratiņi invalīdu sportam saņemti kā «dāvana» no valsts, bet tikpat daudz 1992. gadā uzdāvinājis Arvīds Sabonis.
Pirmajos mačos uzvar draudzība
Uzzinot par šādiem piemēriem, arī mūsu «ratiņniekiem» atliek tikai aktīvāk sevi reklamēt un cerēt. Bet savā pirmajā turnīrā mūsējiem bija jāstartē parastajos istabas ratiņos, kur sevi ar centību apliecināja Aigars Polis (Rīga), Aigars Miklāvs (Cēsis), Aivars Sidorovs, Aivars Konopackis, Vadims Račiks (Jelgava), Arvis Kārkliņš un Normunds Tilkevičs no Tukuma, Imants Kaluga no Balviem un Raimunds Baginskis no Līvāniem. Protams, krietni trenēto un jau Eiropas sacensības baudījušo lietuviešu priekšā mūsējiem bija jāpiekāpjas. Lai pirmais zaudējums nenomāktu pašu spēles prieku, nākamajā dienā notika mači, visiem dalībniekiem izveidojot četras kopīgas un līdzvērtīgas komandas.
«Galvenais ir griba spēlēt,» vēlot latviešiem panākumus, Anatolijs Šumovičs uzsver, ka ratiņbasketbols prasa regulārus treniņus. Toties panākumi var dot gandarījumu un pavērt arī jaunas iespējas: «Kauņas kluba ratiņbasketbolists Vaidas Stravinsks, piemēram, spēlēja Spānijas klubā, bet pašlaik spēlē Itālijā.»
