Pašmāju tiesībsargājošo iestāžu praksē reti sastopami precedenti, kad ir izstrādāti gan kvalitatīvi un dzīvē piemērojami likumdošanas akti, gan netiek atstāts novārtā arī operatīvais darbs.
Pašmāju tiesībsargājošo iestāžu praksē reti sastopami precedenti, kad ir izstrādāti gan kvalitatīvi un dzīvē piemērojami likumdošanas akti, gan netiek atstāts novārtā arī operatīvais darbs. Narkotiku apkarošanā Latvijā līdz šim bieži bijuši trūkumi gan vienā, gan otrā. Tāpēc nav ko brīnīties par smieklīgi mazajiem sodiem narkodīleriem, tiem, kas narkotiku reibumā sēdušies pie auto stūres, un par samērā nelielo narkotiku realizācijas gadījumu atklāšanu, kādēļ bez īpašiem traucējumiem ir izveidojušies spēcīgi apreibinošo vielu tirdzniecības tīkli visās Latvijas lielākajās pilsētās. Lai arī pēdējā gada laikā narkotiku apkarotāji acīmredzami sarosījušies, ir skaidrs, ka šo visā pasaulē aktuālo problēmu mūsu valstij neizdosies atrisināt, kamēr netiks «aizlāpīti» caurumi likumdošanā un pastiprinātas operatīvās darbības.
Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītājas Ritas Aksenokas otrdien Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā iesniegtie priekšlikumi atbildības diferencēšanai par narkotiku glabāšanu un realizēšanu acīmredzami ir solis pareizajā virzienā, jo skaidrs, ka nevar pastāvēt vienādi sodi ar vienu devu pieķertam atkarīgam narkomānam un narkodīlerim, kas «izstādījis pārdošanai», piemēram, kilogramu heroīna vai arī viņa īpašumā vai pārziņā atrodas ražotne, kur tiek sintezēta šī vai arī kāda cita narkotiskā viela.
Tajā pašā laikā jāsaprot, ka, neaktivizējot operatīvās darbības cīņā ar narkotiku izplatītājiem, nepalīdzēs nekādas likumdošanas normas, lai arī cik ideālas tās būtu. Un valstij jāpadomā, kādu drošību un vajadzības gadījumā arī aizsardzību tā spēj piedāvāt attiecīgajām policijas, muitas un citu iestāžu amatpersonām, kas, saņemot pārsimt latu, riskē ar dzīvību, atsavinot narkotikas simtu tūkstošu latu vērtībā. Šāda situācija diez vai veicina cīņu ar narkotisko vielu izplatību, un, izstrādājot nākamā gada valsts budžetu, papildu līdzekļu meklēšanai cīņai ar šo problēmu vajadzētu kļūt par prioritāti.
Jo statistika kļūst satraucoša. Latvijā reģistrēti jau 1507 cilvēki, kas imūndeficīta vīrusu (HIV) ieguvuši, lietojot intravenozās narkotikas. Narkotikas tiek lietotas visur – skolās, cietumos, pie stūres. Te der piebilst, ka vairākums topošo māmiņu, kas ir inficētas ar HIV, šo infekciju ieguvušas, lietojot intravenozās narkotikas. Šī problēma daļēji būtu risināma, Latvijas lielākajās pilsētās izveidojot šļirču apmaiņas punktus, un par to būtu jādomā arī pašvaldību vadībai.
Katrā ziņā ir pilnīgi acīmredzams, ka narkotiku izplatība Latvijā kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām sabiedrības problēmām, kas diemžēl līdz šim ir tikai progresējusi, un pagaidām nav iemeslu uzskatīt, ka šī progresija samazināsies vai apstāsies. Par to neliecina nedz Latvijas ģeogrāfiskais izvietojums Krievijas – Rietumeiropas tranzītkoridorā, pa kuru acīmredzami tiek transportēta ne tikai nafta un minerālmēsli, bet arī narkotiskās vielas. Savā ziņā ir apsveicami policijas reidi, kuros tiek aizturēti narkotiku pircēji, taču kaut kā iznāk, ka narkotiku pārdevēji tiek aizturēti daudz retāk, un tas acīmredzami liecina par tiesībsargājošo iestāžu vājumu un nepietiekami aktīvām operatīvajām darbībām.
Narkotisko vielu lietošana skolās, to tuvumā un aizvien augošā šo vielu izplatība jauniešu vidū ir atsevišķa problēma, kuru nevar atrisināt, vienkārši pie katras skolas pieliekot pa policistam vai novērošanas kamerai. Tomēr abas iepriekšminētās aktivitātes nenoliedzami var palīdzēt cīņā ar narkotiku izplatību. Lai arī cik banāli tas skanētu, taču iemesli narkotiku straujajai izplatībai jauniešu vidū meklējami ģimenēs, skolās, vidē, kādā jaunieši atrodas ārpus skolas un brīvlaikā, kā arī iespējām iegūt interešu izglītību vai nodarboties ar lietām, kas jauno cilvēku interesē. Kā atzīst narkotiku apkarošanas speciālisti, bieži vecāki nepievērš vajadzīgo uzmanību savām atvasēm, kas pamanās mēnešiem ilgi lietot narkotiskās vielas, un vecāki to konstatē tikai tad, kad jau ir iestājusies atkarība vai notikusi kāda nelaime. Ja paši vecāki lieto alkoholu vai narkotikas, protams, pastāv ļoti reāla iespēja, ka šīs apdullinošās vielas lietos arī viņu bērni.
Priekšlikumi likumdošanas izmaiņām, diferencējot atbildību par narkotiku glabāšanu un realizēšanu, varētu veicināt cīņu ar narkotiku izplatību, taču tikai tad, ja attiecīgajām valsts iestādēm būs konkrēta vīzija šīs problēmas risināšanai un ieceres tiks realizētas arī praksē.
