Ar nākamo mācību gadu mūsu valstī būs obligāta piecus un sešus gadus vecu bērnu sagatavošana skolai. Ko īsti nozīmē vārds «sagatavošana», kas bērnam ir jāapgūst, pirms viņš sāk skolas gaitas?
Ar nākamo mācību gadu mūsu valstī būs obligāta piecus un sešus gadus vecu bērnu sagatavošana skolai. Ko īsti nozīmē vārds «sagatavošana», kas bērnam ir jāapgūst, pirms viņš sāk skolas gaitas? Par to saruna ar Jelgavas Sākumskolas psiholoģi Lilitu Barševsku.
Kas būtu pats svarīgākais, ko vecākiem vajadzētu zināt par sava bērna attīstību līdz septiņu gadu vecumam?
Pats svarīgākais ir tas, ka jāļauj bērnam pilnvērtīgi izdzīvot pirmsskolas vecumu. Ir lietas, kas ar viņu var notikt tikai līdz septiņu gadu vecumam, – piemēram, raksturs cilvēkam veidojas tieši šajā posmā, un pēc tam jau mums ir jācīnās tikai ar sekām. Arī saskarsmes iemaņas attīstās šajā vecumā, tāpēc ļoti būtiski ir atrasties starp saviem vienaudžiem. Mājas bērns (tāds, kas neapmeklē «dārziņu») visbiežāk ikdienā kontaktējas tikai ar pieaugušajiem, un tas nav pareizi. Pirmsskolas izglītības iestāde ir tā, kas ieliek pamatus visai dzīvei. Jau četru gadu vecumā bērnam ir attīstījusies puse no visām prāta spējām. Pēc krievu psihologa Elkoņina iedalījuma, pirmais no trim nozīmīgajiem cilvēka attīstības posmiem ir no trīs līdz septiņiem gadiem. Tas uzskatāms par pirmsskolas vecumu, un nav stingras robežas, ko bērnam vajadzētu zināt trīs, četros, piecos vai sešos gados.
Bet nav noslēpums, ka daļa vecāku to uzskata par principa lietu – pēc iespējas ātrāk iemācīt savam bērnam lasīt un rakstīt.
Šādas prasmes ir tikai viens no simts rādītājiem, un to nevar uzskatīt par kaut ko izcilu. Protams, ir brīnumbērni, taču ļoti reti. Ja piecgadīgs vai pat četrgadīgs bērns kaut ko prot vairāk par sešgadīgu, nevar vērtēt, ka viņš ir labāk attīstīts. Viss noskaidrojas tikai septiņu gadu vecumā. Visbiežāk, ja mazais aiziet uz skolu un jau prot lasīt, viņš sevi uzskata par labāko, grib izcelties, un kādu laiku viņam tas arī izdodas. Taču jau pēc pirmā semestra lasīt ir iemācījušies arī citi bērni un viņam vairs nav iespējas izcelties. Tas nereti skolēnu var izsist no līdzsvara, jo viņš vairs nejūtas labākais.
Tātad, jūsuprāt, bērnam nemaz nevajadzētu censties iemācīt šīs prasmes?
Tā gluži nav, taču jāņem vērā, ka bērns ir pirmsskolas attīstības periodā, kad visas zināšanas jāiegūst rotaļās. Ja mazais izrāda īpašu interesi par mācībām un ir gatavs pie tām ķerties, tad problēmu nav, bet katrā ziņā viņam neko nedrīkst uzspiest. Katrā vecumā ir tā sauktā vadošā darbība, un šajā tā ir lomu sižetiskā rotaļa. Ja tas tiek ņemts vērā, var cerēt uz pozitīvu rezultātu, bet, ja kaut kas tiek uzspiests, bērnam tiek izdarīts «lāča pakalpojums». Mācīšanās kā vadošā darbība bērnam parādās tikai 7 līdz 11 gadu vecumā, un ar to ir jārēķinās arī pedagogiem.
Kas tad īsti liecina par bērna gatavību skolai?
Tā ir viņa intelektuālā un psiholoģiskā gatavība. Pie intelektuālajām prasmēm var pieskaitīt, pirmkārt, spēju pastāstīt par sevi (vārds, uzvārds, vecums, dzīvesvieta, mamma, tētis un tā tālāk), tad izprast telpisko orientāciju (ir jāzina, ko nozīmē labā, kreisā puse, «aiz», «uz», «zem», jāprot orientēties lapā – kur ir tās augša, apakša, kreisā un labā puse). Tas ir ļoti būtiski, citādi skolā bērns nespēj strādāt – nezina, kur jāraksta savs vārdiņš, dažreiz pat raksta spoguļrakstā. Šīs iemaņas palīdz sakārtot arī savu darba vietu – solu. Bērns zina, kur jāatrodas grāmatām, pildspalvai un tālāk. Nākamā ir domāšanas pamatorientācija – jāsaskata lietu būtiskā nozīme, jāizšķir svarīgais no mazāk svarīgā. Protams, nozīmīgi ir arī attīstības izziņas procesi – dažādas sajūtas un maņas (redze, oža, garša, tauste), uztvere, domāšana. Nākamā ļoti būtiskā loma ir tīšajai uzmanībai. Bieži vecāki ir nesaprašanā – bērns gudrs un apķērīgs, mājās stundām ilgi var darīt vienu darbu (kaut ko griezt, līmēt vai spēlēt datorspēles), bet skolotājs teic, ka viņš ir neuzmanīgs un neveic uzdoto uzdevumu. Pirms skolas valda netīšā uzmanība, kad bērns dara tikai to, kas viņam patīk, un viņš to spēj darīt ļoti ilgi, bet tīšā uzmanība nozīmē, ka jāspēj pievērsties arī ne tik interesantām nodarbēm – jāpieliek pūles, lai kaut ko paveiktu. Vēl nozīmīga ir pirkstu sīkās muskulatūras attīstība – vecāki stāsta, ka strādā ar bērnu un viņš jau raksta burtnīcā, bet tas ir pēdējais posms. Nedrīkst trūkt priekšposmu – zīmēšana, līmēšana, plēšana. Vēlāk skolā var rasties problēmas, jo bērns nespēs sajust un veikt smalkus darbus. Tāpēc lieti noder gan ravēšana, gan mīklas mīcīšana un cepumu taisīšana, nu kaut vai pupu šķirošana.
Arī valoda arvien biežāk kļūst par šķērsli – nereti vecāki domā, ka tas nekas, ja bērns kādu vārdu nepareizi izrunā, un gan jau līdz piecu gadu vecumam tas atrisināsies, bet brīnumi nenotiek. Piemēram, bērnam ir neliels runas defekts un viņš neizrunā vienu burtu, taču tas skolā rada milzums problēmu – diktātā viņš vārdu izdzird, pie sevis to vēl atkārto, taču nepareizi, un tur arī rodas kļūdas. Tāpēc vecākiem jau laikus vajadzētu vērsties pie logopēdiem.
Tās ir intelektuālās spējas, bet kā ar psiholoģisko gatavību?
Var teikt, ka intelektuāli bērni kļūst arvien gudrāki, taču psiholoģiskajā gatavībā problēmu ir vairāk. Bērns uz skolu droši var iet tikai tad, kad ir izveidojusies pašregulācija. Taču tā sākas tajā brīdī, kad bērna attīstībā notiek krīze, un parasti tas ir septiņu gadu vecumā. Ja šī krīze nav bijusi, bērns, lai arī gudrs, tomēr ir bērnišķīgs. Viņš neuztver skolas noteikumus, viņam arvien šķiet, ka klases priekšā stāv viņa draugs, audzinātājs, kuram nav jāpakļaujas. Tieši tas ir rādītājs, cik gatavs bērns ir pieņemt skolas sistēmu. Viņam ir jāspēj rēķināties ar noteikumiem – jāprot klausīties, koncentrēties uzdevumam, jārēķinās ar sola kaimiņu. Bet tas, kurš tam nav gatavs, slikti jūtas barā, grib izcelties, viņam nepietiek ar to, ka klasei tiek dots uzdevums, – viņš vēlas, lai vēlreiz viss tiktu atkārtots tieši viņam, var atteikties pildīt uzdoto un tā tālāk. Šādu rīcību viegli var atšķirt no parastiem niķiem, tā atkārtojas sistemātiski un var izvērsties arī kā psihosomātiska slimība – diskomforta dēļ bērns var atteikties iet uz skolu.
Lūk, ar visām šīm problēmām ir jāstrādā pirmsskolas vecumā. Tieši tāpēc svarīga ir bērnu sagatavošana skolai, un to nevajadzētu uztvert kā mācības burtiskā nozīmē.
