Liepājas teātra izrāde, E.Volšs «Disko cūkas», Režisors Juris Rijnieks.
Liepājas teātra izrāde, E.Volšs «Disko cūkas», Režisors Juris Rijnieks
Sakot, ka mūsu profesionālo teātru repertuārs nav labvēlīgs bērnu un jauniešu teātra auditorijai, es acīmredzot nepateikšu neko jaunu. Un grūti, pat neiespējami, atrast cēloni šādai otršķirīgai attieksmei pret to, ko skaļā vārdā saucam par savu nākotni… Tāpēc pagājušās sezonas Liepājas teātra izrāde «Disko cūkas» ir notikums kaut vai tāpēc, ka auditorija, proti, «grūtā» vecuma pusaudži, kurai domāta šī izrāde, vispār ir atstāti bez jebkādas uzmanības.
Iespējams, ka vecāki, kas piektdienas vakarā apmeklēja izrādi kopā ar saviem mazgadīgajiem bērniem, jutās mazliet apmulsuši un vīlušies, jo temats un problēmas, kuras risināja galvenie varoņi, nebija domāts mērķauditorijai – bērni.
Un nu par pašu izrādi. Vispirms jau to negribētos saukt par izrādi tradicionālā izpratnē. Īru rakstnieka Endas Volša lugas «Disko cūkas» inscenējums vairāk atbilst vārdam «performance» («uzstāšanās»), kas kā noteikts virziens radās 20. gadsimta 70. – 80. gados un bija pazīstams kā sava veida protesta manifestācija arī pie mums. Tātad akcija – protests, kuras mērķis izraisīt skandālu, protestu, emocionālu sprādzienu. Režisors Juris Rijnieks ne vienreiz vien sevi pierādījis tieši ar tādiem uzvedumiem, un šāda stila darbi dēvējami par viņa stipro pusi.
Svarīga nozīme šajā performancē ir arī mākslinieka Ginta Gabrāna ļoti profesionālajai popārta mākslas stilā izveidotajai telpai, kas ir viena no šādas akcijas svarīgām daļām. Izrāde, kas ir dinamiska, skaļa, izaicinoša, skandaloza un nebaidās atklāti runāt par problēmām, kas ir tik aktuālas jauniešiem 16 – 17 gadu vecumā, var, protams, garlaikot un pat kaitināt skatītājus, kuriem laimīgais pārejas vecums jau garām. Lielu daļu priekšnesuma aizņem rokmūzikas klasika, papildināta ar muzikālām fantāzijām, kuru autori ir gandrīz tikpat veci, cik lugas tēli. Veiksmīgs ir izrādes viendabīgums un dinamika. Performances galveno tēlu – Šineidas (Annas Šteinas) un Darena (Kaspara Goda) aktierdarbos nav tradicionālo psiholoģisko attiecību jeb spēles veida, kas atļautu runāt par problēmu iztirzājumu vai ceļu uz to risinājumu. Režisors aprobežojies tikai ar tādu kā virkni garāmslīdošu pieskārienu pusaudžu pasaulei, par kuru dažkārt mēs nezinām neko vai izliekamies nezinot. Un, lai gan pagājušajā sezonā šī izrāde nominēta kā labākā bērnu un pusaudžu auditorijai, prātā nāk «greizas» domas par to, vai vardarbību var apkarot ar vardarbību un vai nežēlības teātra estētika ir pati labākā jau tā nervozi uzbudinātai jauniešu auditorijai…
Arī šogad situācija teātru dzīvē ar jauniešu un bērnu izrādēm nav diez cik spoža, un Dailes teātra pēdējais (profesionāli vājais) hits «Ronja – laupītāja meita» spēj savu eksistenci attaisnot tikai ar repera Ozola klātbūtni… Nenoliedzami «Disko cūkas» iecerētas kā sava veida izaicinājums mietpilsoniskā snaudā slīkstošai sabiedrībai, kā kliedziens, vismaz kā emocionāls trieciens. Diemžēl mani neskāra ne šis izaicinājums, ne kliedziens, ne trieciens, tāpēc pēc izrādes bēdīgi konstatēju, ka neatbilstu nevienai no šīs izrādes mērķauditorijām (ne laimīgajiem pusaudžiem, ne puritāniskajiem mietpilsoņiem…), un nelielas garlaicības un skumju pārdomu mākta devos rakstīt skumju recenziju…
