Lai maksimāli apmierinātu cilvēku vajadzības, nemitīgi tiek meklēti risinājumi, kā efektīvāk izmantot ierobežotos ražošanas resursus.
Lai maksimāli apmierinātu cilvēku vajadzības, nemitīgi tiek meklēti risinājumi, kā efektīvāk izmantot ierobežotos ražošanas resursus. Arī zeme ir ierobežots resurss, un vēl jo vairāk tās auglība. Noplicinot un piesārņojot zemi, mēs varam zaudēt iespēju apmierināt savas pamatvajadzības – pēc ēdiena un dzēriena.
Industrializācijas laikmeta ievērojamais energoresursu patēriņš patukšojis dabas krājumus. Un tagad ne mazums pūļu tiek pielikts, lai atklātu jaunus energoavotus. Zemes auglību ir iespējams atjaunot, pretēji, piemēram, tādiem zemes dzīļu resursiem kā nafta un gāze. Labākais risinājums gan cilvēku vajadzību apmierināšanai, gan zemes auglības atjaunošanai ir bioloģiskā lauksaimniecība.
Tātad bioloģiskā lauksaimniecība ir būtisks cilvēces eksistences nosacījums. Patērētājiem ir galvenā loma lauksaimnieciskās ražošanas attīstībā, jo tie nosaka pieprasījumu pēc lauksaimniecības produktiem. Salīdzinot iekšzemes kopprodukta rādītājus uz vienu iedzīvotāju un bioloģiskās lauksaimniecības platības ES un Baltijas valstīs, atklājas, ka pastāv cieša saikne starp tiem: valstīs ar augstāku iedzīvotāju dzīves līmeni vairāk ir attīstīta arī bioloģiskā lauksaimniecība. Un tas ir likumsakarīgi, ka, paaugstinoties iedzīvotāju labklājībai, kvalitatīvi mainās arī viņu vajadzības. ES iedzīvotājiem sen vairs nesagādā rūpes pārtikas iegāde izsalkuma remdēšanai, daudz vairāk uzmanības tiek veltīts tam, lai pārtika būtu veselīga, pilnvērtīga un droša patēriņā. Pircējus uztrauc gan tas, ka pārtika var saturēt konvencionālajā lauksaimniecībā izmantotās kaitīgās vielas, gan tas, ka viņi nav pietiekami informēti par ģenētiski modificētu pārtikas sastāvdaļu ietekmi uz cilvēku. Atbildi uz šiem jautājumiem patērētāji raduši paši, dodot priekšroku bioloģiskās lauksaimniecības produktiem.
Tātad, kad patērētāji apzināsies uztura īpašību nozīmi savā dzīvē un spēs maksāt par produktiem, kas neapdraud viņu dzīves kvalitāti, ievērojamu pārsvaru pārtikas produktu tirgū arī Latvijā iegūs pieprasījums pēc dabīgi audzētiem produktiem. Jau tagad bioloģisko saimnieku «Zaļajā tirgū» dabīgos produktus iegādājas ne tikai turīgi, sabiedrībā pazīstami cilvēki, bet arī dzīves gudrie vecāka gadagājuma ļaudis.
ES pieredze liecina, ka pieprasījumu pēc pārtikas produktiem būtiski ietekmē arī sociālie faktori. Cilvēki daudz vairāk laika velta darbam, dažādām sabiedriskām aktivitātēm, mazāk atlicinot mājas darbiem, tostarp ēdiena gatavošanai. Tāpēc patērētāji labprāt pērk lietošanai ērtāk un ātrāk pagatavojamus produktus un biežāk ietur maltītes ārpus mājas. ES bioloģisko produktu piedāvātājiem tas grūtības nesagādā, jo pārtikas produktu pārstrādātāji ātri pielāgojuši savas ražotnes arī šo produktu pārstrādei. No pārtikas ražotājiem neatpaliek arī rūpniecības preču ražotāji. Tā «Levis» apģērba ražošanai iepērk bioloģiskajā lauksaimniecībā ražotu kokvilnu.
Latvijā pagaidām vienīgie bioloģiski audzēto produktu pārstrādes uzņēmumi ir SIA «Zelta kliņģeris» un zemnieku saimniecība «Ķelmēni», kas piedāvā dabīgu rudzu maizi. Drīzumā darbu sāks arī bioloģiskā piena pārstrādes uzņēmums Ogres rajonā un liellopu kautuve Cēsu rajonā. Savukārt Jelgavā SIA «Polikars» iecerējis celt bioloģisko dārzeņu un augļu pārstrādes un fasēšanas kompleksu.
Tātad bioloģiskās lauksaimniecības attīstība cieši saistīta arī ar pārtikas rūpniecības iespējām, bet daudzas lauku saimniecības – ar tūrisma attīstību. Un kas to būtu domājis, ka bioloģiskā lauksaimniecība varētu interesēt arī ūdensvada un kanalizācijas saimniecības uzņēmumus! Piemēram, Vācijā pat vairāku lielu pilsētu ūdensvada un kanalizācijas uzņēmumi maksā piepilsētu zemniekiem par to, lai viņi pārietu uz bioloģiskām saimniekošanas metodēm, jo tad izmaksas esot zemākas, nekā attīrot ūdeni no lauksaimniecībā izmantotām ķimikālijām.
Lai produkti būtu pieejami patērētājiem, liela nozīme ir arī produkcijas tirgus organizācijai. Te der izvērtēt ne tikai pozitīvo, bet arī negatīvo pieredzi ES valstīs, kur, palielinoties pieprasījumam pēc bioloģiski audzētiem produktiem, kā starpnieki itin ātri uzradās vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības tīkla uzņēmumi. Lai veikalu plauktus varētu pildīt ar vienmēr svaigiem bioloģiskiem produktiem, mazumtirdzniecības tīklu dižveikali neskopojās pat ar finansiālu atbalstu tuvumā esošo lauku saimniecību pārejai uz bioloģisko lauksaimniecību. Atsevišķi mazumtirgotāju uzņēmumi pat sāka bioloģiskos produktus tirgot par tādām pašām cenām kā tiem alternatīvos produktus. Taču aiz ārējām rūpēm par pircējiem slēpās viltīgs aprēķins: bioloģisko produktu ražotāji kļuva atkarīgi no dižveikalu prasībām produktu piegādēs un zemajām cenām. Lielbritānijā, to sapratuši, tagad meklē jaunus bioloģisko produktu ceļus pie patērētājiem.
Vai dižveikalu jūgā nonākt grib arī Latvijas bioloģiskie saimnieki? Jau tagad, kad viņi vēl tikai meklē realizācijas vietu, tirgotāji diktē noteikumus par apjomu, kvalitāti, piegādēm un vēlamo līgumpartnera statusu. Bet vai ražotāji un patērētāji ir ar mieru lielāko daļu no produktu cenas atstāt tirgotāja rīcībā? Latvijas iedzīvotāju ierobežotā rocība liek meklēt īsāko bioloģisko produktu ceļu līdz patērētājiem, lai dabīgie produkti būtu pieejami par normālām cenām, bet ražotājiem atpelnītos to centieni. Pagaidām Latvijā bioloģisko saimnieku kooperācijas ideja tiek pakārtota tirgotāju interesēm. Protams, Rietumeiropā attaisnojusies un arī Latvijā nelielam patērētāju skaitam pievilcīga varētu būt bioloģisko produktu iegāde ekskluzīvos pārtikas veikalos. Tajā pašā laikā ražotājiem pastāv iespēja uz iepriekšējas vienošanās pamata nodrošināt regulāras dabīgo produktu piegādes tieši patērētājiem mājās. Vēl vairāk ražotāju ar patērētāju satuvina bioloģisko produktu iegādes iespējas lauku saimniecībās. Neaizmirsīsim arī vienu no Latvijas noieta sistēmas īpatnībām – lielos atklātos tirgus. Bioloģisko saimnieku atbalstam tiek iekārtots tirdzniecības stends Rīgas Centrāltirgū. Vai līdzīgi bioloģisko produktu ražotājus atbalstīs arī pārējo pilsētu atklāto tirgu pārvaldītāji?
Pasaulē bioloģiskās lauksaimniecības attīstībā nozīmīga loma ir ne tikai patērētājiem un produktu noieta organizācijai, bet arī valstij. ES un arī Latvijā bioloģiski apsaimniekotās platības ievērojami palielinājās pēc tam, kad valstiskā līmenī tikuši atzīti bioloģiskās lauksaimniecības standarti un subsīdiju veidā piešķirts finansējums šā saimniekošanas veida atbalstam. Tuvinot Latvijas ekonomiku ES, paredzēts subsīdiju apmēru noteikt līdzvērtīgu pagaidām gan zemākajam subsīdiju līmenim bioloģiskajai lauksaimniecībai ES. Un izrādās, ka vismazāko finansiālo atbalstu no valsts saņem bioloģiskie saimnieki Lielbritānijā. Te der pamācīties priekšdienām arī Latvijas valdībai, jo Lielbritānijā ražotie bioloģiskie produkti nespēj konkurēt ar produktiem, kas importēti par zemāku cenu no citām ES valstīm. Tāpēc nav brīnums, ka Lielbritānijas bioloģisko produktu tirgū importa apjoms ir 70 procentu līmenī, bet ražotāji sūdzas par ekonomiskām grūtībām.
Valsts interesēs ir veicināt ekonomiski izdevīgu saimniekošanas veidu attīstību laukos, jo tad arī jaunā paaudze netieksies pamest laukus, lai meklētu iespēju nodrošināt sevi ar dzīvei nepieciešamo pilsētās. Par tādu jākļūst bioloģiskajai lauksaimniecībai, turklāt tās sākšanai daudz lielāka nozīme ir zināšanām nekā lauksaimniekiem tik grūti pieejamiem kapitāla resursiem.
Papildu finansējums bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai varētu tikt piesaistīts no dažādām vides aizsardzības programmām, jo pierādīts, ka ieguvumi videi no bioloģiskās lauksaimniecības uz vienu izmaksu vienību ir daudz lielāki nekā no ieguldījumiem vispārējas nozīmes vides aizsardzības pasākumos. Ievērojami bioloģiskās saimniekošanas rezultātus sekmētu ne tikai vides aizsardzības jautājumu risināšanai atvēlēto līdzekļu pārdale par labu bioloģiskajai lauksaimniecībai, bet arī finansu līdzekļu pārorientēšana no zinātniskajiem pētījumiem konvencionālajā lauksaimniecībā uz bioloģisko lauksaimniecību.
Bioloģiskā lauksaimniecība ir inovatīva savā būtībā, un tādējādi Latvijā vismaz lauksaimniecībā varētu notikt pāreja no standartizētu preču ražošanas uz inovatīvu preču ražošanu, kas vienlaikus sekmētu arī visas tautsaimniecības konkurētspējas paaugstināšanos.
