Tā savu Mākslas dienām veltīto izstādi nosaukuši mūsu pilsētas mākslinieki. Var jau būt, ka Jelgavā atjaunosies Mākslas dienu tradīcija, ko tik skaisti pratām kopt pirms gadiem desmit.
Tā savu Mākslas dienām veltīto izstādi nosaukuši mūsu pilsētas mākslinieki. Var jau būt, ka Jelgavā atjaunosies Mākslas dienu tradīcija, ko tik skaisti pratām kopt pirms gadiem desmit.
Pagaidām tā vien liekas, ka Mākslas dienas ir tikai pašu mākslinieku rūpju bērns, citiem, kam vara un gods, tās liekas nevajadzīgas (nav runa par muzeju, kas, kā šķiet, darīja, ko varēja un kā prata). Kādam jāuzņemas un jāorganizē. Kā prakse pierādījusi, kultūra bieži jo bieži atkarīga no entuziastiem, to skaits Jelgavā, kā redzams, arvien sarūk.
Bet labāk iegriezīsimies izstādē.
Jau kāpņu laukumā mūs sagaida Ivara Bemberga un Tālivalža Ķirša instalācija «Laikam līdzi», kā arī Egila Vītola un Gunta Svikuļa darbi ar vienu nosaukumu «Es pat nezināju, ko meklēju». Abi tādi joki vien ir – ne īsti asprātīgi, ne oriģināli. Atklāšanas brīdī instalācijai piemita tāds atraktīvs šarms «lielu vīru spēlēs», bet dienu vēlāk tai vairs nebija ne dekoratīva, ne šokējoša, ne izaicinoša vai kāda cita efekta.
Arī E.Vītola un G.Svikuļa ideja nav jauna, tā redzēta dažādās variācijās. Gudri cilvēki iebildīs – te ir darīšana ar mūsdienās tik populāro mākslas virzienu postmodernismu, kura viena no raksturīgākajām iezīmēm ir citēšana. Attaisnot jau var visu… Laikam gan vienīgais patiesais attaisnojums šiem «nedarbiem» varētu būt vēlēšanās ienest izstādes rāmajā noskaņā kādu svešāku akcentu.
Muzeja izstāžu zālē sastopamies ar tradicionālo mākslu, ar visiem tās veidiem, ar kādiem nodarbojas Jelgavas mākslinieki: glezniecība, grafika, tēlniecība un lietišķā māksla. Šogad vislielāko vietu izstādē ieņem glezniecība, pārējie mākslas veidi, tā sakot, tikai atgādina par sevi.
Keramika Jelgavā tradicionāli bijusi ļoti populāra. Gribētos jau baudīt to vairāk, bet arī tas, ko redzam izstādē, ir vērā ņemams. Mārīte Djačenko piedalās ar diviem šķīvjiem. Tie ļauj atcerēties krietni senus laikus, kad traukus veidoja rokām, nelietojot podnieku virpas. Šķīvji ir raupji, bagātīgām faktūrām, ar seno tautu simboliskiem zīmējumiem. Undīnes Stepkas virpoto bļodu un vāžu formas ir ļoti vienkāršas, skaidras, stabilas. Tās krāsainākas dara pārbagātais angobu lietojums. Kā parasti, Georgs Svikulis izstādījis savus varenos podus – druknus un spēcīgus.
Sarmīte Zutere piedāvā šamotā darinātu dekoru ar nosaukumu «Pavasara atspulgi» – linu aukliņās savērtas lietus lāsītes. Uz tām greznojas uzgleznoti pirmie pavasari ziediņi, putnu ligzdiņa ar olām, vardes, eži un citi dzīvnieki. Ļoti mīļš un asprātīgs darbs.
Īpašu akcentu izstādei piešķir Aleksandra Djačenko veidojums – puika uz skrituļdēļa. Zēns ir ārkārtīgi izteiksmīgs, pilns labsirdīga humora un ļoti vitāls. Arī šoreiz mākslinieks pierādījis savu augsto profesionalitāti un neordināro plastiķa talantu.
Nevar nepieminēt mūsu tekstilnieces. Mārīte Leimane apskatei izlikusi divus darbus – «Lielvārdes jostas motīvs. Sākums» un «Ritms». Tie ir vienkārši, bez īpašām pretenzijām, bet stilistiski ieturēti. Šodien, kad aust sarežģītus gobelēnus māksliniekam ir liela greznība, viņa prot ar skopiem līdzekļiem un ne vienmēr ierastiem materiāliem tekstilijās panākt skaistu efektu.
Savukārt Dita Veģe eksponējusi zilpelēcīgos toņos ieturētu batiku «Mednieku stāsti», kuros izmantoti sarežģīti plašu līniju ritmi un pirmatnējai mākslai tuvi tēli. Vitas Makruzovas zīda šalles ir elegantas, pat aristokrātiskas gan ornamentu lietojumā, gan krāsās.
Atkal ar stikla plastiku mūs iepriecina Asnate Zutere. Jūtams, ka jaunā māksliniece nopietni strādā pie kompozīcijas, kolorīta, stikla plastikas iespēju apguves.
Izstādē skatāms arī viens tēlniecības darbs – Nellijas Skujenieces «Peldētāja». Siluetā izteiksmīga, lieliski kārtotas formu pārejas. Māksliniece uzsvērusi sportistes muskuļu spēku (galviņa salīdzinoši maziņa, domāt nav nepieciešams), kas padara viņu vīrišķīgu. Nedaudz atgādina vissenāko laiku Venēras, kuras gan simbolizēja auglību un sievieti māti.
Ar grafikas darbiem piedalās tikai viena autore – Ivanda Spulle. Viņas trīs kaprīzie, manierīgie zīmējumi liek domāt par sirreālām zemapziņas spēlēm un fantāzijām. Te nav tik svarīgs tēls, motīvs, cik elegantā līniju spēle, kas neprasa iemeslu kustībai, tai piemīt viena tieksme – traukties uz priekšu, vienalga kur.
Ja runājam par glezniecību, tad šķiet, ka mūsu meistari necenšas pārsteigt ar kādiem īpašiem jauninājumiem. Viņiem būtiski ir turēties pie pārbaudītiem līdzekļiem un tēmām. Tiesa gan, viens otrs lielāks vai mazāks pārsteigums ir sagādāts.
Mūsu iecienītais pasteļa meistars Edvīns Kalnenieks pievērsies eļļas glezniecībai. Darbā «Akts» var apbrīnot maigo krāsu uzlikumu, gludo gleznojumu, apcerīgo mieru, kas dveš no gleznas un kautrā modeļa, tik netipiski šodienas versmainajam un dramatiskai dzīvei ārpus darbnīcas sienām. Māksla, kā gribas domāt, autoram un varbūt arī kādam skatītājam ir patvērums. Jāpiebilst, ka darbs iznācis tīri «pastelīgs».
Ivars Klapers meklē jaunas tēmas. Blakus ziedu gleznojumiem, kas faktiski ir tikai iegansts krāsu ritmu atainojumam, gleznotājs pievērsies jūras tēmai. Viņu neinteresē viļņu kustības, dramatisms, kas slēpjas jūras būtībā, bet gan krāsu spēles dažādās diennakts stundās, bieži – tumsai metoties – un pat vēlāk. Tātad I.Klapers mainījis tikai tematu, krāsa kā emociju izteicēja viņam joprojām tuva un dominējošā šā interesantā mākslinieka daiļradē.
Arī Gunāra Ezernieka uzmanības lokā ir jūra. «Jūra pēcpusdienā» izceļas ar ļoti jūtīgu ūdens gleznojumu. Mākslinieks iepriecina skatītājus, piedāvādams vērtējumam lielformāta gleznu «Pali», tonāli smalki izstrādātu, noskaņās bagātu un gandrīz vai episku darbu.
Savukārt Uldis Zuters piedalās izstādē gan ar klusajām dabām, kontrastainiem ābolu gleznojumiem, kas nedaudz atsauc atmiņā slaveno francūzi Polu Sezannu un viņa formveidi ar ainavām. Īpaši gribas izcelt panorāmisko «Applūdušo pļavu», kas šķiet padrūma, dramatiska, taču ielūkojoties acis priecē meistarīgie dažādu krāsu akcenti, kas atdzīvina dramatisko dabas tvērumu.
Mārcis Stumbris izstādē izvietojis nelielus Jelgavas skatus – pelēcīgajā gammā ieturēto, maigo «Jelgavas vecpilsētu» un nedaudz ģeometrizēto, slīpo «Saulaino pagalmu».
Ludmilas Grīnbergas «Zvārtas iezis» pārsteidz ar dzīvespriecīgo krāsainību, kas paradoksālā kārtā ienes eksaltētu nemieru, nervozitāti, pat drudžainību.
Pēc smagas slimošanas ar milzu gribasspēku lēni un pamatīgi sevi, savu vietu mākslā atkaro Lolita Zikmane. Šīs varonīgās cīņas rezultāti jau jaušami – dienasgaismu ieraudzījušas divas nelielas temperas glezniņas.
Kā parasti, Uldis Roga «portretējis» Jelgavas senatnīgākās ieliņas ar pilsētas darbīgo ritmu, pavasara šķīdoni. Diez vai kāds cits vēl dos tik daudz skaistu dzejisku mūsu vecās, mūžam jaunās Mītavas ainu.
Dzīvodams jūrmalā, Visvaldis Garokalns arvien atrod jaunas nianses jūras nemierīgajā dzīvē. Tas ir romantiķa skatījums no krasta uz šo milzīgo ūdens klaidu, tonāli bagātu un neatkārtojamu.
Vienu darbu – «Karsta diena» – izstādījusi Ilze Ezerniece. It kā ļoti pierasts, pat tradicionāls, bieži ekspluatēts romantisks sižets – upes krastā stāv māja un laivas, taču sarkanā pamatne, uz kuras pasteļkrītiņi atstājuši pēdas, runā par kaut ko emocionāli satraucošu un autorei ļoti intīmu. Tas atbruņo un saista.
Pāvils Lūciņš eksponējis divus nepretenciozus meža skatus. Izstādes kopējo mierīgo noskaņu uz brīdi izjauc Initas Vilkas ambiciozais, bet patukšais darbs «Vasara un ziema», bet «Portrets» liekas visai skolniecisks.
Šoreiz savus gleznojumus izvietojuši arī divi studijas dalībnieki – Anna Kaltigina un Miervaldis Derkusovs. Diezgan veikli strādāts ar krāsām un otu. Liekas, ka visvairāk abiem jānovēl iekšēja brīvība – ko līdz sajūsma par autoritātēm, sekošana viņiem, viņu pieredzes apguve, ja visvairāk jāstrādā pie savas personības un sava pasaules skatījuma izkopšanas.
