Mēdz teikt, ka gudrie mācās no citu kļūdām, bet muļķi – no savējām. Tomēr reizēm šāda prakse var izrādīties daudz grūtāka, un bieži gadās pat tā, ka arī gudrajam ir svētīgi pāris reižu kļūdīties pašam, lai fundamentāli atskārstu savas kļūdas nopietnību.
Mēdz teikt, ka gudrie mācās no citu kļūdām, bet muļķi – no savējām. Tomēr reizēm šāda prakse var izrādīties daudz grūtāka, un bieži gadās pat tā, ka arī gudrajam ir svētīgi pāris reižu kļūdīties pašam, lai fundamentāli atskārstu savas kļūdas nopietnību. Vēsture nav sliktākais skolotājs, taču mūsu valsts laikam nevar lepoties ar ātrumu, kādā tiek laboti atkal un atkal pieļautie misēkļi. Spilgts piemērs ir arīdzan nu jau neeksistējošajā PSRS pavadītā pusgadsimta mantojums – daudzās svinamās dienas, kuras veikli kreisi noskaņotie politiskie spēki, dažnedažādas sabiedriski politiskās organizācijas un citi «interesenti» pamanās izmantot savu ideju paušanai, un šīs idejas ne vienmēr ir Latvijas valstij draudzīgas.
Šādas situācijas iemesli ir vairāki. Pirmais un, šķiet, visbūtiskākais ir Latvijas attiecīgo iestāžu nolaidība attiecībā uz Latvijas vēstures izvērtēšanu un tās izskaidrošanas kampaņu ārvalstīs. Pirmajā atgūtās neatkarības desmitgadē Latvija pārāk bieži «uzkāpusi uz vēstures grābekļa» – gan attiecībā uz leģionāriem, gan uz holokausta notikumiem, gan dažādu citu iemeslu dēļ, līdz ar to nenoliedzami ir cietis Latvijas tēls ārvalstīs. Skaidrs, ka pēdējā gada aktivitātes ir vājš glābiņš, ja līdz šim Latvijas Ārlietu ministrija vairākkārt visai gausi reaģējusi uz Austrumu kaimiņvalsts, gandrīz jāsaka, kampaņveidīgajām aktivitātēm, kuras, par laimi, nav guvušas jūtamu atbalstu Rietumvalstīs.
Otra objektīvā patiesība – komunisma rēgs nav miris. Par to var uzskatāmi pārliecināties katru gadu, un arī šāgada PSRS laikos iecienītās svinamās dienas to pierādījušas. Lai gan šo demonstrāciju, mītiņu un citu masu pasākumu mērogi nav salīdzināmi ar «padomijas» laikiem, kad savā ziņā 8. marta, 1. un 9. maija vai 7. novembra «atzīmēšana» bija padarīta par obligātu, komunisma idejas bārstošajiem demagogiem Krievijā vēl joprojām ir gatavi sekot simti tūkstoši cilvēku. Arī Latvijā kreisi orientēti politiķi un cilvēku grupas nekautrējas izmantot šos datumus savu ideju deklarēšanai un politiskā kapitāla krāšanai. Cik liels sakars ir Krievijas popmūziķu koncertam pie Uzvaras pieminekļa Rīgā (kā tas notika, piemēram, 2000. gadā) ar fašisma sagrāves atceres dienu, par to lai katrs spriež pats. Ir arī pilnīgi skaidrs, ka šāda svētku «inscenēšana» neveicina sabiedrības integrāciju Latvijā, tāpat kā to neveicina daļa Latvijā joprojām populāro Krievijas plašsaziņas līdzekļu. Starp citu, vislabāk par to var pārliecināties, aizbraucot uz Krieviju, kur iznāk saskarties ar, maigi sakot, vienpusīgu informāciju par mūsu valstī notiekošajiem procesiem.
Vēl viena pēdējos gados aktuāla šo svinamo dienu iezīme ir dažādu samērā ekstrēmisku organizāciju klātbūtne šādos pasākumos. Cik liels sakars bija «ļimonoviešiem» ar darbaļaužu svētku atzīmēšanu Pēterburgā 1. maijā, kur, piemēram, tika brīvi izplatīti šīs organizācijas preses izdevumi? Kā vērtēt Latvijas nacionālboļševiku apvienības «Pobeda» («Uzvara») Rēzeknes rajona Audriņos pie lidlauka trešdien rīkoto protesta akciju pret radara «TPS-117» izvietošanu šajā teritorijā? Vai praksi, ka Latvijas iedzīvotāju «informēšanu» par mūsu valsts integrāciju NATO ir uzņēmušies nacionālboļševiki, nevis attiecīgās Latvijas iestādes, būtu jāuzskata par normālu?
Paši demarša rīkotāji gan skaidro, ka protesta akcija vienlaikus ir arī savdabīgs apsveikums lidlauka teritoriju apsargājošajiem karavīriem Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, kas trešdien tika atzīmēta arī Latvijā. Lūk, uzskatāms piemērs, kā ar vienu šāvienu var nošaut divus zaķus.
Taču diez vai šādi pasākumi būtu guvuši atbalstu, ja Latvijas valdība un parlaments, kā arī valsts augstākās amatpersonas būtu savlaicīgi pievērsušas uzmanību šīm problēmām. Oktobrī paredzētās Saeimas vēlēšanas, protams, rādīs, kā un cik Latvijas vēlētāji ir apguvuši sāpīgās vēstures mācībstundas, jo, lai arī piere ir rūdīta, trāpījums ar grābekļa kātu allaž ir sāpīgs.
