Katru dienu mēroju vienu un to pašu ceļu uz mājām, taču ne vienmēr gadās redzēt ko šausminošu.
Katru dienu mēroju vienu un to pašu ceļu uz mājām, taču ne vienmēr gadās redzēt ko šausminošu. Manai dzīvesvietai tuvumā aiz pārtikas veikala «Līdums» stāv pelēks, drūms un neglīts «monstrs» – padomju laikā celtais, taču līdz galam nepabeigtais deviņstāvu nams. Tam nav iekšējās apdares, nav logu, nav durvju – vien tukšas ailas. Mājai jau ir sava vēsturiskā epopeja trijos cēlienos. Divreiz tā tika pie logiem ar stikliem, taču abas reizes mēģinājums namu padarīt pievilcīgu bija neveiksmīgs, jo būvmateriālu tīkotāji negulēja un stiklus bez atļaujas paņēma uz neatdošanu. Tagad iespaidīgās mājas pirmā stāva durvju un logu vietas «rotā» restes, kas vēstī par to, ka visu atlikušo ēkas mūžu tās iekšienē vienīgais iedzīvotājs būs svilpojošais vējš.
Taču, nē! Viendien, ejot mājās, kārtējo reizi uzmetu pārmetošu skatienu tukšajam milzenim un šausmās sastingu – priekšpēdējā stāvā itin bravurīgi tukšajā loga ailā spēlējās bērni. Nezinu, kādā veidā viņi tika mājas iekšpusē, kā nokļuva augstajā astotajā stāvā. Taču viens gan ir skaidrs – tur mazajiem bija jautri, tādēļ dzīvīgie, ziņkārīgie cilvēkbērni nevainīgi bīstamo vietu bija izvēlējušies par īpaši interesantu izklaides objektu. Viņi taču nesaprot, ka riskē ar savu dzīvību.
Pagājušajā nedēļā dzirdēju ziņās apmēram tā: «Jēkabpilī pa kāda nama logu izkritis divgadīgs zēns. Viņam paticis atrasties loga tuvumā, un vecāki nav iebilduši. Nelaimes brīdī viņi atradušies blakus istabā.» Nezinu, cik notikušajā ir vainīgi vecāki, taču esmu pārliecināta, ka viņiem vairāk nepieciešams savas mazās atvasītes pieskatīt, pamācīt, ko darīt, ko ne, iekams vēl nav par vēlu.
Ja es skaļi sauktu bērnus tukšā deviņstāvu nama augšgalā, lai kāpj lejā, viņi droši vien par mani pasmaidītu un turpinātu savu aizrautīgo «bunkura» izzināšanu. Jo viņi ir mazi, viņi nesaprot…
