Divi dažādi saimniekojoši angļu zemnieki. Divas dažādas pieredzes. Divi dažādi viedokļi par Eiropas Savienību.
Divi dažādi saimniekojoši angļu zemnieki.
Divas dažādas pieredzes.
Divi dažādi viedokļi par Eiropas Savienību.
Skābenes Kembridžas tirgum
«Man patīk tikties ar pircējiem, un es palikšu mazais tirgotājs,» saka dārzeņu un garšaugu audzētājs Saimons Stīls.
Viņa saimniecībā «Mayfild Organics» 11 hektāros aug kāposti, ķirbji (ap 20 šķirņu), kartupeļi ‘Cassanova’, skābenes, gurķi, puķkāposti, brokoļi, redīsi, zirņi, pupas, sinepju lapas, sparģeļi, spināti, sīpoli, ķiploki, selerijas, pētersīļi, koriandrs, dažādi salāti. Vai vēl ko nenosaucu? Dilles.
Saimniekošanas metode ir zaļā, bioloģiskā. Saimons: «Jau pirms 11 gadiem, kad sāku darboties lauksaimniecībā, sevišķi nelietoju ķīmiju, nepatika. Ražoju dārzeņus, pārdevu vairumtirdzniecībā, bet, lai noturētos, strādāju citu darbu naktīs. Tikai pirms diviem gadiem, Ziemassvētku laikā, izlēmu to uzteikt. Bet pagājušajā gadā pirmo reizi 16 gadu laikā atļāvos doties piecu dienu atvaļinājumā uz Kornvolu tepat Anglijā.»
Ieejam dažus kvadrātmetrus lielā koka namiņā, kas kalpo par tirgotavu. Cenas – visai zemas, jo saimniecības atrašanās vieta ir neizdevīga. Apkaime nav biezi apdzīvota, un lielās pilsētas atrodas patālu. Blakus gan ir šoseja, un, ja kāds ļoti vēlas, atbraukt pēc pirkuma ir ērti. Latviešaprāt, braukt būtu vērts, jo, piemēram, kartupeļi tur maksā 20 līdz 30 pensus, turpretim pilsētas lielveikalā to cena ir no 79 pensiem līdz pat mārciņai. Saimons uzskata, ka nav pareizi bioloģiskajai produkcijai noteikt lielākas cenas, un to arī nedara. Viņš ir pārliecināts, ka bez ķimikālijām audzētajai pārtikai jābūt pieejamai visiem. Pirms pāris gadiem Saimons iesācis pārdot ražu tirgū Kembridžā, kas ir viņa saimniecībai tuvākā lielā pilsēta, un tagad katru nedēļas nogali dodas turp.
«Esmu piedzīvojis ļoti grūtus laikus. Daudzi mani draugi ir bankrotējuši, tāpēc esmu stingrs uzskatos. Tagad varētu paplašināties, bet šķiet, ka to nedarīšu, jo gribu naktīs mierīgi gulēt. Man bija savas ambīcijas, bet tās esmu pārvarējis,» viņš saka. «Nākamajos divos trijos gados daudz vairāk lauksaimnieku pāries uz bioloģisko ražošanu, radīsies konkurence. Paldies Dievam, ka mani bērni neinteresējas par lauksaimniecību, jo es baidos par tās nākotni.» Bet Saimona nākotnes plānos tomēr ietilpst tirgus meklēšana līdztekus Kembridžai vēl citās lielākās pilsētās.
Vai un kā viņam palīdz britu valdība? «No valdības saņemu 450 mārciņu par hektāru piecos gados. No «ICS» fonda, kas tika izveidots subsīdiju maksāšanai labības ražotājiem, valdība 10 procentu iedalīja bioloģiskajiem ražotājiem. Tā esmu dabūjis gandrīz piecus tūkstošus mārciņu, bet tas nav daudz,» saka Saimons, piebilzdams, ka tic brīvam tirgum un negrib kļūt atkarīgs no subsīdijām. Ar ES viņam neesot lielas darīšanas. «Mayfield Organic» ir lauksaimniecības asociācijas «Organic Farming and the Soil Association» sastāvā, kas pašsaprotami paredz augstu standartu un strādāšanu Eiropas rāmī.
Pienu, nevis zāli
Maikls Deiviss pludo sirsnībā un bez liekas pozas paziņo, ka vietējie Herfordšīras apkaimē viņu dēvējot par netīrā piena fermeri. Izklausās dīvaini, bet, iepazīstot Maiklu tik, cik nu tas iespējams divās trijās stundās, skaidrs, ka šim apzīmējumam nav negatīvisma garšas. Drīzāk tas varētu būt radies no viņa jestrā, atklātā rakstura un saimniekošanas it kā bezrūpīgā stila. «Court Farm» kūtis un laidari ir tik vienkārši. Mehanizēti gan, bet tajos nav nekā no Eiropas standarta iedomātās hipersterilitātes. Priekšstatu, ka Eiropas kūts ir kas līdzīgs laboratorijai, kur ik pa metram jādezinficē apavi, baltais virsvalks iestīvināts grab vien, nedod Dievs, ka no cepurītes apakšas izsprauksies mats un tamlīdzīgi, pilnībā izkliedē šīs fermas zemnieciskā piezemētība. Tādi, kādi nu esam ģērbušies, dodamies slaukšanas zālē.
Faktos «Court Farm» izskatās tā. 130 govju, kas laktācijas periodā dod vidēji 9700, pašas labākās pat 15 tūkstošus litru piena. Slauc trīs reizes dienā. Pienu pārdod par 16 līdz 20 pensiem (senāk par 26 pensiem). Gadā izlieto ap 2,5 tūkstošus tonnu skābbarības, 1500 tonnu siena. Zāli pļauj trīs reizes gadā – tādu ritmu ļauj Lielbritānijas klimats. Lielākiem darbiem saimnieks pieņem strādniekus, bet ar ikdienas saimniekošanu tiek galā divatā – Maikls ar palīgu.
Par ES ietekmi uz saimniekošanu Maikls saka: «Kad Anglija septiņdesmitajos gados iestājās ES, varēja saņemt lielas subsīdijas. Pēdējos divdesmit gadus neesmu atbalstu dabūjis, kaut prasīju. Tagad dod subsīdijas, lai laukus aizlaistu atmatā jeb ainavā vai arī lai audzētu bioenerģētiskus augus. Taču es gribu ražot pienu, nevis zāli! Nevaru pat likt uz lauka paša ražotos mēslus – tos krāju tvertnē un pārdodu. Audzēju āboliņu iearšanai augsnē, jo kūtsmēsli nesatur ES prasītās sastāvdaļas zaļai, dabiskai saimniekošanai. Ja nākamajos divos gados piena cena necelsies, prognozēju, ka puse piena ražotāju pazudīs.»
Nākotnē Maikls cer pārdot pienu šokolādes fabrikai. Arī šajā jomā fermeris saskata ačgārnības, par kurām zūdīties, pašreiz pienotava, kurai Maikls piegādā pienu, ved to 93 jūdzes prom no viņa fermas, taču šokolādes fabrika, kas atrodas tikai sešas jūdzes no «Court Farm», iepērk pienu no Polijas. Maikla vārdiem runājot, tik netīru, ka iekārtas aizbloķējoties. «To fabriku vajadzētu aizvākt uz Poliju un ievest tikai šokolādi!» fermeris pukojas.
Viņa kritiskā nostāja vedina vaicāt, ko Maikls darītu, ja tagad būtu jāiestājas ES.
«Salīdzināšu. ASV prezidents apgalvo, ka valsts rūpējas par lauksaimniekiem: izlietosim visu, ko jūs saražojat; kas paliks pāri, to eksportēsim. Taču Anglijā ir otrādi. Pilsētu lielveikalos ir ļoti maz vietējās produkcijas, tikai perifērijā vēl iedzīvotāji iepērkas vietējos lauksaimnieku tirgos. Supermārketos gaļu ieved, piemēram, no Botsvānas Āfrikā, kur lieto tādas ķimikālijas, kas Anglijā aizliegtas. Cilvēki saindējas un vaino britu fermerus, jo neseko tam, ko iegādājušies. Tomēr supermārketam «Tesco» vienā gadā apgrozījums ir lielāks nekā visai Anglijas lauksaimniecībai kopumā!» Maikls ir sarūgtināts. Un gluži kā Mārgareta Tečere aicina, ka jāizstājas no ES.
