Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa un 3. maija numurā. Varbūt… manam dēlam, cenšoties drauga acīs palepoties ar savu neatkarību, ir daudz vairāk taisnības, nekā pirmajā brīdī liekas?
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa un 3. maija numurā.)
Varbūt… manam dēlam, cenšoties drauga acīs palepoties ar savu neatkarību, ir daudz vairāk taisnības, nekā pirmajā brīdī liekas? Vairāk, nekā man gribētos dzirdēt, lai nesāpētu sirds? Es neesmu nevienam biedrs. Arī visu šo te reiz sadedzināšu – visas šīs skolas burtnīcas, klades, kas pierakstītas manā nevarīgajā rokrakstā, ko tā arī nespēju (vai nepaspēju) izkopt, lai gan gribējās – ļoti.
***
Nezinu kāpēc, bet visu laiku man ir vakara saules sajūta – it kā tā apspīdētu gan mani, gan pasauli ap mani – tālu, aizejošu… Visu laiku, gandrīz kopš sevi apzinos… Tāda grūtsirdība, kurai nav izskaidrojuma. Un es viņu redzu – šo jūrā grimstošo sauli, lai gan nekad neesmu saulrietā tā stāvējusi pie jūras un skatījusies. Domas par jūrā rietošu sauli mani savādi skumdina…
Jūra, cik pie tās nācies būt, mani satrauc un nomāc vienlaikus. Tik daudz ūdens vienkopus un tik nemierīgi… Nevar būt, ka tā ir ar varu pie jūras piespiestas, no savas zemes aizdzītas tautas zemapziņas saglabātā balss. Bet – varbūt ir? Manī tā ir atdzimusi no kāda izmisuša cilvēka, kuru nezinu, sevī nepazīstu. Man līdz šim nav izdevies dzirdēt vārdu, kurā nosauktu jūru, lai tas atbilstu manam priekšstatam, manām izjūtām. Jūras vārds manī neskan. Arī zemes vārds ir tikai vārds. Nezinu, kā lai uzrunāju to virsmu, kurai esmu pieķērusies.
MANĪ NEKAS NESKAN!
Vienīgi tie ritmi, kuros plosās dziņa ārdīt, nemierīgi svaidīties, sevi izteikt straujās kustībās un tā remdēt nepasakāmo grūtsirdību. Tie skan, tiem es dzīvoju līdzi. Tas viss ir gan mans, jo taču ir manī, gan arī vienlaikus biedējoši svešs. Ja ne biedējoši, tad vismaz satraucoši. Ja ne satraucoši, tad – intriģējoši. Gribas izzināt, izpētīt, vismaz uzminēt, no kā tas manī. Šī dziņa tik ļoti kontrastē ar manu vārgo nespēku!
Varbūt šī dziņa, šie ārdošie iekšējā protesta ritmi bija arī nemierīgajos lībiešos, kuri kristīgo ticību gan pieņēma, taču tūdaļ nomazgāja? Kuri it kā dzīvoja mierā, bet šajā mierā tikai gaidīja nemiera zīmi. Zīmi, kad viņu Dievs atļaus iet un nokaut tos, kam it kā mierīgi līdzās dzīvojuši. ĀRPUSES UN IEKŠPUSES NESASKAŅA. Tā pati, kas vulkānam.
Lībieši ir gandrīz mirusi tauta. Valoda guļ pierakstīta, vairs tikai retajam izrunājama. Grūtsirdība ir nogrimusi jūrā kopā ar vakarsauli. Varbūt nemaz citādi nevarēja būt? Varbūt tas ir visu pirmtautu liktenis, kuras nespēj pastāvēt, nespēj īsti iekļauties pārspēka masā un kļūt tur par savējām? Pēdējiem šādu cilšu piederīgajiem, jau dzimstot, nāve guļ uz sirds, un viņi var nodzīvot kaut simts gadu – īsts prieks, līksma cerība uz nākotni tos nespēj aizkustināt. Piederība pie savējiem. Savas valodas, savas tautības apziņa. Daļiņa no urdīgās, spītīgās prātot nepieciešamības…
Kaut kas no šīs sāpīgās prātot nepieciešamības ir arī manī. Tā gan palīdz dzīvi nodzīvot, gan vienlaikus traucē dzīvot mierā… Atkal – tā pati iekšpuses un ārpuses nesaskaņa… Varbūt manas sāpes ir tieši no tā?…
Vienmēr izsalkusi govs, mūžam mēslos novārtījusies… tā jāslauc, jākopj… Bet vajadzēja dvēseli kopt, nevis šo savos netīrumos tik omulīgi guļošo ragulopu! Taču – lopi mainās, naudas nekad nav, un dvēsele paliek grūtsirdībā nesakopta. UN NEVIENS NEVAR PALĪDZĒT MAN DZĪVOT. Nauda vienmēr prasīs tik daudz darba, cik mana nestiprā miesa nespēj izdarīt. Vienmēr apgurstu, pirms darbs padarīts, vienmēr paliek arī uz rītdienu un parītdienu. Un ko šī nauda ienes mājās, sadzīvē, kam viņa? Kādreiz pierakstīju izdevumus, tad atmetu šo nodarbi – tas viss kā ļauns pārmetums radīja vēl dziļāku grūtsirdību…
Tie dzīves nodilumi, kas salūst, kas novalkājas pārlieku ātri, tie sarūgtina un nomāc. Bet arī tās veiksmīgās iegūšanas, kuras visam mūžam paliek prātā, – vai tās izlieto? Varbūt tas ir tikai apmierināts tā brīža iegūšanas prieks?
Atceros, kā pēc astotās klases beigšanas, apmēram tādā pašā vecumā, kādā tagad ir mans Italo, es speciāli braucu no saviem laukiem uz Jūrmalu, lai nopirktu Šiškina gleznu reprodukciju albumu. Vēl tagad man ir šī grāmata… Bet kāda tai nozīme manā dzīvē? Tikai atmiņas palikušas, kā es pēc viņas braucu. Kopā ar mani toreiz brauca arī klasesbiedrene. Viņa bija nolēmusi mācīties par laboranti, vidusskolā neiet… Tā arī izdarīja. Un, droši vien, pareizi: tagad visu mūžu strādā vienā darbavietā, ar sevi un dzīvi apmierināta. Atceros, kā toreiz es viņu klusībā apbrīnoju – vienā vecumā ar mani, bet jau tik pieaugusi: zina, ko grib, zina, kā tas sasniedzams. Viņa jau toreiz bija kā liels cilvēks…
Magdas Sabo grāmatā lasīju par nelaimīgo vecmāmiņu, kura, atbraukusi uz savas meitas bērēm, vēl septiņdesmit gadu vecumā nejūtas kā pieaudzis cilvēks, nekad tāda nav jutusies. Un, pēc viņas dzīves un darbiem vērojot, tāda nav arī bijusi.
***
Man apkārt ir rudens veltes – gulta pilna āboliem un bumbieriem, kas gaida šķirošanu. Pagrabā vēl saglabājušās pērnās bietes, bet jaunā raža gluži varmācīgi nāk mājās. Peles lēkā visās malās, arī uz slazdiem. Pat nakts vidū, miegu izjaucot, gadās pa grauzējam. Kaķi kaujas savā starpā un kliedz nelabās balsīs, un es gluži labi zinu, ka divi runči ir pārlieka greznība. Labuma nekāda – viņiem nav laika medīt peles, jo tie medī viens otru.
Nupat savu klātesamību apliecināja arī žurka… Bija jau gandrīz aizmirsies kopdzīves laiks ar vīru… Žurka kā dzērājs, kas atgriežas no kroga, izjauca miegu ar skaļiem brīkšķiem priekšnamā, ar lēcienā nogāztiem traukiem virtuvē. Patiesi, laulību laiks bija jau pagaisis no atmiņas, bet nu viss būs pa vecam…
Man vienmēr ir bijis bail no žurkām, taču iekšējais protests pret tādu dzīvošanu, kāda bijusi kādreiz, izrādījās lielāks. Novaktēju to žurku un nositu! Taču – pēc sava uzvaras darba jutos pat nožēlas pilna. Radījums bija iemitinājies pie manis cerībā uz omulīgu dzīvošanu… Arī cilvēks tā reizēm meklē patvērumu un nopriecājas par atrastu siltu stūrīti… Žurka šo silto ligzdiņu gulēdama pieslapina un piemēslo, jo viņa to nav būvējusi, tikai iegulējusi kādā vietā. Taču elementārās jūtas, eksistences pamatprincipi cilvēkam ir kopīgi ar visu pārējo dzīvo pasauli. Un ir cilvēki, kas dzīvo, galvenokārt tieši šo principu, izjūtu, vajadzību vadīti. Nogalinot šādu primitīvi un ērti dzīvojošu radību kā šī žurka, man vienmēr no zemapziņas dzīlēm uznirst to cilvēku tēli, kas savā eksistencē ir žurkām radniecīgi. Un, tā kā nokaušana pati par sevi man nav neiespējama darbība, kaut kas tumšs nošalc gar sirdi. Vai tā būtu naida balss pret rijīgajiem, truli nejūtīgajiem? Bezsirdīgie ēdāji, bezdvēseliskās miesas… Reizēm gluži pretēji: man liekas, ka, salīdzinot ar viņiem, žurkai ir dvēsele. Tā pazīst augstākās – mātes – jūtas, spēj uzupurēties. Jaunie žurku tēviņi ir apbrīnojami čakli grauzēji… Atsevišķu indivīdu dzīves žurciskās izpausmes man netīkamos cilvēkos… Kamēr žurka aprūpē savu migu, baro mazuļus, pat kamēr grauž manas mājas pamatus un aizvelk prom cūku pupas, es izjūtu pret to līdzvērtīgu cieņu – gluži kā pret čaklo skudru, kas rūpīgi, līdz pēdējai kripatiņai iztīra ievārījuma burku, pret medīgo lapseni, kas veikli samīca kotleti no noķertas mušas – saviem bērniem. Mātišķas rūpes man ir saprotamas, tās aizkustina. Taču tas žurcisms, kas apvienojas pretīgajā žurkcilvēka tēlā, ir saskatāms izpostītajā vidē, kādā pats cilvēks turpina dzīvot, sagandētajās attiecībās, kuras pats nepārtrauc, bet turpina uzturēt garīgā un fiziskā netīrībā, nodevībā. Lai cik aplami tas arī neliktos, katru reizi, kad manas žurku medības bijušas veiksmīgas, es jūtos tā, it kā būtu nositusi ko vairāk par apskrapstējušo grauzēju. Ļoti nepatīkami jūtos. Gandrīz tā, it kā būtu cilvēku nogalinājusi. Ļaunu, riebīgu, tomēr – cilvēku.
***
Kāpēc tās ir vajadzīgas – šīs mokas? Man sāp iekaisušās plaušas, es gaidu klepus lēkmi, jo bez tās ļoti sāp ribas. Ko es iegūstu šajā laikā, kad jūtu saslimušo plaušu, apzinos sāpju cēloni, cerību, ka sāpes var pāriet un baismas, ka slimība var kļūt nopietnāka, nekā biju iedomājusies? Es saprotu tos cilvēkus, kas miruši no diloņa, noslāpšanas. Saprotu viņu attieksmi pret savu laiku, dzīvību un nāvi. BEZ ŠĪM MOKĀM ES TO NESAPRASTU.
Bērnībā apdedzināju rokas virspusi pie karstas krāsns. Man aizliedza tuvoties karstajai krāsnij, taču es pamanījos, kamēr neviens neredz, piegrūst rociņu pie dzelzs. Lai pati noskaidrotu, kāpēc man liedz to darīt. Tā es uzzināju, ka sāpes ir neatlaidīgas un nenoņemamas. Saritinājusies gultā, raudāju, apguru, apniku,… bet sāpes palika tādas pašas, kā bijušas. Ilgu laiku ādā bija tumšs plankums, tagad tas sen jau izzudis, bet atmiņas par sāpju nepielūdzamību palikušas visam mūžam. Tā bija pirmā reize, kad sāpes apzinājos kā SĀPES.
NĀVI atklāju kā nepielūdzamu neatgriešanos no nebūtības, reiz bērnībā saraustot mazo, melno sniega tārpiņu. Kad sapratu, ko esmu izdarījusi, raudāju un lūdzos: «Tārpiņ, kukainīt, mīļais, neesi miris! Atdzīvojies, atmosties!» Bet tad apjautu, ka neviens nevar noņemt no sirds to atbildību, kādu esmu sev uzlikusi, nogalinot dzīvu radību. Nāve ir nāve. Nonāvēšana – padarīts darbs. Lielums kā Mūžība. Neviens cilvēks, lai kā arī dzīvē kādreiz esmu jutusies, nav izpelnījies lielāku sirdslīdzjūtību kā šis nabaga stīvais tārpiņš, kuru varbūt jau pusnomirušu biju pacēlusi, taču pēc tam pati savām rokām pavisam nogalinājusi, gribēdama izzināt, kas viņā iekšā. Pārrāvusi ieraudzīju tā pēdējo konvulsīvo saraušanos, pārdzīvoju Nāves ienākšanu savā apziņā.
***
Daudz esmu rakstījusi par mīlestību. Mēģinājusi noskaidrot sev, ko ar to domāju, saprotu, izjūtu. Apzinos, ka vienmēr esmu gribējusi visu labu un skaistu sev apkārt, bet vienlaikus arī domājusi, kā citi to uztvers… Rīcībā tas izpaužas gluži nejēdzīgi – es necenšos pēc tā, lai labāk izskatītos, bet tikai esošo vēroju un baidos pat dzīvot, ja tas nebūtu labi un patīkami citiem. Sava daļa šādai rakstura izveidei pieder slimīgumam, jo es maz ko spēju fiziskiem spēkiem darīt pati sev par labu.
Cik varu un daru, ar tik jāsamierinās. Ne slinkuma dēļ sēžu, pat rakstīt rakstu jau vienīgi tad, kad neko citu vairs nevaru. Dziedāt dziedu vienīgi tad, kad ir tik grūti, ka nevaru klusēt. Dziedāt ar vārdiem man liekas par grūtu… Manām dziesmām ir vārdi, bet tie nepieder nevienai valodai, un tie citam nevienam neko nenozīmē. Pat intonācijas ziņā, reizēm man šķiet, mana valoda neko neizteic. Un tomēr – bez šīs savas valodas es būtu kā cietumnieks.
To pirmoreiz atklāju, gulēdama slimnīcā – desmit gadu vecumā. Man nebija iespējas celties, jo pieturējās augsta temperatūra, spēka arī nebija, telpā bija arī citi slimnieki… Mājās jutos brīvi, neviens nelikās par mani zinis, neviens mani neierobežoja, un es visu iepriekšējo dzīvi biju pakavējusi sev laiku, padziedādama šajā savā nevalodā. Slimnīcā sapratu: ne runāt, ne dziedāt tā nevarēja. Un – cik savādi! No visām grūtībām, kādas pārdzīvoju smagās slimošanas laikā, šīs man bija tās vislielākās. Kad jācieš sāpes, bet tu nevari dziedāt. Kad ir garlaicīgi, bet tu nedrīksti dziedāt. Jāklusē, jāklusē, jāklusē… Citu cilvēku dēļ.
Varbūt šā dīvainā iemesla dēļ man nevar būt normāla ģimene, jo nav tāda cilvēka, no kura es varētu neatiet un tomēr būt brīva, kad sirdi sāk nomākt grūtsirdība. Dziedāt savu dziesmu savā nevalodā. Kurš mani saprastu?
Grūtsirdībai nav vajadzīgs nekāds īpašs iemesls. Tā uzkrīt pēkšņi. Un to spēj remdēt vienīgi dziesma pēc acumirklī prātā ieskanējušās melodijas un vārdiem, kuriem nav nozīmes. Reizēm esmu mēģinājusi pēc šo vārdu skanējuma minēt, kas manī tos izsauc, atmodina, kāpēc tie man vajadzīgi, vai tā ir kādas patiesi esošas valodas iedzimta tāla balss… Liekas, ka ne. Ja pie katra latviešu vārda runājot un rakstot piedomāju ar līdzīgu uzmanību, ar kādu mācījos krievu, angļu un vācu vārdus, tad arī šis iekšā mītoššais «dzimtais» man būtu tāpat jāburto, jāmācās pa vārdam un burtam, es viņu tāpat nemācētu. Manā stāvoklī vispār nevienas «dzimtās» nav un arī nevar būt, visas ir svešvalodas, tikai vienas padosies vieglāk, citas – patiesi būs īsti svešas.
Daudz moku jāpārcieš, arī lai apjēgtu, kas izpelnās manā izpratnē mīlestības vārdu, ko vienkārši aiz valodas neprasmes, vārdu nesaskaņas ar jēdzienu par tādu nosauc… Daudz kļūdu iznāk runājot, nepareizi tulkojot izjūtas valodas vārdos. Un ir vienalga, kas tā par valodu. Tā visās skan vienādi aplam.
Dzīves laikā tikai retais saglabā mīlestības vārdu vienam cilvēkam veltītām jūtām. Bet jūtas ir tik dažādas! Tikpat dažādas, cik dažādi ir cilvēki. Un ievērību, sirdsatsaucību iegūst nevis tie, kas kā dubultnieki viens otru atgādina. Tie ir gluži nelīdzīgi, nekādā ziņā ne dublējoši, ne arī pretrunā esoši. Un tomēr – pret katru ir patiesas jūtas. Tikai citas. Tā nepavisam nav, ka ar to pašu naktscepuri un rītakurpēm – no cilvēka uz cilvēku. No zieda uz ziedu – kā taurenis.
(Turpmāk vēl.)
