Staņislavai Slikšānei un Viesturam Lapinskim ir dažādi uzvārdi. «Kā māksliniekiem!» abi smej. Viņi strādā un atpūšas viens otram līdzās, bet pats galvenais – dzīvo saskanīgi un ar smaidu uz lūpām, jo tā taču ir vieglāk.
Staņislavai Slikšānei un Viesturam Lapinskim ir dažādi uzvārdi. «Kā māksliniekiem!» abi smej. Viņi strādā un atpūšas viens otram līdzās, bet pats galvenais – dzīvo saskanīgi un ar smaidu uz lūpām, jo tā taču ir vieglāk.
Savienība
Viesturs joka pēc skaita abiem gadus kopā un priecīgs paziņo, ka iznākot nudien daudz, pāri par simtu – 125 gadi. Kopā viņiem ir arī pieci bērni un pieci mazbērni. To jaunāko gan esot tā pamaz, varētu būt vairāk, abi spriež.
Ar viņiem ir viegli runāt, liekas, ka šos cilvēkus pazīstu jau sen. Abi ir sabiedriski un tiešām daudz smaida. «Esam dzīvespriecīgi optimisti, bet… varam uzlikt arī nopietno seju, ja kārtojamas nopietnas lietas,» teic Viesturs.
Savienība aizsākās kā dienesta romāns, jo abi ieskatījās viens otrā, strādājot vienā darbavietā. Tajā laikā gan Viesturs, gan Staņislava bija juridiski brīvi. Kungs atkal saskaitījis, ka viņu kopējais darba stāžs ir 35 gadi.
Darbs
SIA «KULK» ir abu darbavieta, un tikai viena siena šķir viņu kabinetus. Staņislavas kundze ir Personāldaļas inspektore, savukārt Viestura kunga amats ir komercdirektors. Viņi atzīst, ka kopā strādāt nav problēmu. Jā, reizēm kolēģi brīnoties, kā tā var – darbā, brīvdienās būt visur kopā, bet viņi tik nosaka: viss ir labi. «Tā kā sēžam blakus kabinetos, pieklauvējam pie sienas, ja ir kas sakāms aci pret aci. Vietējo telefonu izmantot negribas. Arī pusdienās parasti kopā braucam uz mājām,» stāsta Staņislava. Taču ir arī dienas, kad abi darbā nesatiekas.
Viņi zina gadījumus, kad pāris – sieva un vīrs – vienuviet nevar strādāt. Staņislavai un Viesturam šāda situācija esot sveša.
Sadzīve
Gadās, ka «sliktās» dienās savu kreņķi gribas «uzlikt» tuvākajam. Un ja viņš vēl atrodas blakus kabinetā… «Nē, darbā mēs nekašķējamies. Mums vispār reti ir kādas domstarpības. Bet, ja tomēr gadās, tad tās pārrunājam mājās. Darbā smaidām vien un strādājam ar prieku,» teic Staņislava, bet kungs piekrītoši māj ar galvu un vēl iestarpina: «Mums paveicās, ka satikām viens otru.»
Abi atzīst, ka kādreiz brīvajos brīžos daudz lasījuši, nu tam nepietiekot ne laika, ne spēka, jo pēc garajām darba dienām acis rakstot ir pārāk nogurušas. «Mans nepiepildītais un zudušais sapnis ir balets. Tas vienmēr ir paticis, bet vecāki par vēlu attapās. Tā nu esmu Personāldaļas inspektore,» skumīgo teikumu ar smaidu pabeidz Staņislava.
Brīvdienās abi labprāt apciemo bērnus, sakopj māju. Taču īstā atpūta ir pavisam cita. Ne Staņislavai, ne Viesturam atvaļinājums dzīvoklī pilsētas centrā nav pa prātam – viņi ir kaislīgi tālo zemju apceļotāji.
«Slimība»
Staņislava un Viesturs ir kļuvuši atkarīgi (pozitīvā nozīmē, protams), kā viņi paši saka, slimi ar ceļošanu. «Kārtīgai atpūtai ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvē, un, cik vien sevi atceros, tik ceļoju,» bilst elegantā kundze. Viņas vīrs steidz nosaukt tās vietas, kas jau apskatītas – Ungārija, Itālija, Spānija, Kanāriju salas, Grieķija, Turcija, Tunisija, Taizeme, Ēģipte. Un te nebūt iespaidīgais saraksts nebeidzas. Sākumā abi ceļojuši septembrī, taču tagad griboties ziemā pasildīties kādā eksotiskā zemē. «Atgriežamies Latvijā, kur vēl nav beigusies sniegotā ziema, nosauļojušies brūni kā šokolāde. Mēs rādām piemēru, un daži kolēģi arī «saslima»,» smej saskanīgais pāris.
Protams, tāliem ceļiem vajag līdzekļus. «Mēs cenšamies, un mums izdodas iekrāt, šo prieku vienkārši nespējam sev atņemt,» apgalvo Staņislava. «Tāpēc jau mums ir tikai dzīvoklis, nevis māja, nav arī vasarnīcas, mēs staigājam kājām un no ceļošanas neatsakāmies. Labi, ka abi tādi kopā sagadījāmies,» smaida Viesturs.
Viņi stāsta, ka ekskursiju laikā nostaigājuši kilometru kilometrus, pēc katra brauciena veduši mājās fotogrāfijas. Tās sakārtot albumā esot Viestura ziņā. Spilgtākie notikumi tiekot iemūžināti arī videolentē, ko bērniem rādīt. Bet vai dzimtā zeme jau apceļota? «Nē, to mēs atstājām uz vecumu, tad šo zemīti ar štoku rokā izstaigāsim – kad mums abiem kopā būs ap 180 gadu,» to atkal sarēķinājis Viestura kungs, «toties ceļojumos tālajās zemēs popularizējam savu dzimto zemi – stāstam par Latviju, rādām līdzpaņemto sarkanbaltsarkano karogu. Jāteic, ka daudzi nezina mūsu mazās valstiņas atrašanās vietu.»
Atmiņas
Staņislavas kundzi fascinējusi Taizeme un Parīze ar milzīgu brīvības izjūtu. Bet Viesturs visjaukāko vietu uz zemes nevarot noteikt, jo katrai valstij ir sava «odziņa». Viņiem abiem patīk daba, arhitektūra, svešzemju cilvēki. «Mēs nebraucam pazvalstīties, nevaram visu dienu, piemēram, pludmalē vai viesnīcā nogulēt. Katram braucienam rūpīgi gatavojamies.» Tīkama ir eksotisko zemju augļu pārpilnība. Kā romantiskāko vietu abi atceras Kanāriju salas, kur daudz dziedāts, dejots un peldēts.
Abus pārsteigusi kontrastainā Taizeme un Šrilanka, kur līdzās bagātnieku mitekļiem, prestižiem debesskrāpjiem neviena netraucēta stāv, piemēram, lūžņu kaudze. Dīvaina likusies viena no dabas parādībām – paisums un bēgums. Marokā, no rīta pastaigājoties gar okeāna krastu, neizpratni radījušas slapjās smiltis, it kā tās kāds būtu laistījis, bet vēlāk vakarpusē paveras gluži cits skats – okeāns panācis jau daudz tuvāk.
Visur izbaudīta arī nacionālā virtuve. Viesturam īpaši sātīga maltīte bijušas jūras veltes Spānijā, kas, pēc viņa kundzes domām, izskatījušās ne visai pievilcīgas un esot bijuši «visādi tārpi». Viņa dodot priekšroku vitamīnu pilnajiem augļiem, dārzeņiem un sulām.
Protams, atmiņu kalns ir ļoti liels. Apskatīts bezgala daudz, taču viņiem nekad nebūs gana. Par ceļojumiem abi stāsta sajūsmā, ar īpašu mirdzumu acīs. Un tomēr Staņislava teic, ka svešās zemes ir jāizjūt pašam, pastāstīt, kā tas ir īstenībā, nevar. Viņi iesaka vispirms aizbraukt uz Parīzi, kā arī izmantot ērtos un izdevīgos lidmašīnu čarterreisus.
