Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3. un 10. maija numurā. Nē, nav, nu nav tajā visā nekāda viegluma!
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3. un 10. maija numurā.)
Nē, nav, nu nav tajā visā nekāda viegluma!
OTRĀ CILVĒKĀ KATRS MEKLĒ UN ATROD SEVI PAŠU. Arī sliktu sevi, arī tādu, kādu gribas ātrāk aizmirst. Tad mīlestība nomirst. Ja tās nav augstākās jūtas, nav paceltas pāri sev, tad tās mirst neglābjami. Mīlestība pret sevi, savā līmenī, ir ierobežota. Tā ir kā šaura telpa, kuru ātri apgūst un kurā sāk garlaikoties.
Lielā māksla mīlestību saglabāt dzīvu ir uzcelt tai māju – tik lielu kā varenās katoļu katedrāles, kur pat ērģeļu skaņas īsti neatrod griestus, kur vitrāžas rada ilūziju par telpas turpināšanos vēl sienu dziļumā, kur gaisma un siltums ir dzīva uguns no tīra vaska svecēm. Kur taupīgums nav vietā un vasku neaizstāj ar parafīnu.
MĪLESTĪBAI IR VAJADZĪGA DIEVA SVĒTĪBA. Ne tā, ko var dot mācītājs, ko vispār kāds var dot. Tai jābūt sevī, tad tā atjaunojas kā pavasarī zāle no pelēkās zemes, no pērnās kūlas. Saule var spīdēt, un lauki tomēr palikt tukši, lietus var mērcēt, un graudi tomēr neuzdīgt. Siltums var sildīt, bet sēklas nedīgušas sapūs un sapelēs. Kaut kam vēl ir jābūt – bez visa elementārā! To arī atklāj – mokās, grūtumā. Cauri laikam un sāpēm. Šo atziņu nevar noplūkt ar jaunības tvirto roku, brīvo sirdi, gaišajām domām. Jaunība var būt laimīga, un melnās bēdas neiejauksies, neizpostīs, neatņems. Var nodzīvot labu mūžu, taču, lai iegūtu šo atziņu, ir jāzaudē, jāizcieš, ļoti stipri jāilgojas pēc iespējami neiespējamā un neiespējami iespējamā. Jātic un jāzaudē cerības, jāsaņem brīnumi un jānonāk pilnīgā bezcerībā…
Tā iegūst ATZIŅU. Taču tā nav dzīvošanai, to nevarēs vilkt mugurā, klāt uz gultas un ar to nesēdīsies pie brokastu galda. Tālāk var brīvi izlemt, kā dzīvot, – paturēt iegūto atziņu, kas nekad dzīvē reālu piepildījumu nesasniegs… Tā varbūt ir vieglāk dzīvot…
Var apzinīgi uzņemties sadzīvošanas nastu, apzinīgu vezuma vilkšanu, nekāpjot bedrēs, uz akmeņiem un pār ilksi… Ne mīlestības, bet vienkārši siltas krāsns un dzīva cilvēka dēļ. Tas noteikti ir grūtāk. Cilvēki apzināti vai neapzināti izvēlas šo – grūtāko ceļu.
Lielākā daļa cilvēku piekritīs kopīgai dzīvošanai ar otru, nemīlētu cilvēku, ja tas ir nācējs vai ņēmējs. Kaut arī apjauš, ka pasaulē dzīvo kāds cits, pret kuru būtu mīlestības jūtas, tikai tas nenāk un neņem. Kas tas ir? Nespēja sagaidīt? Neticība, ka reiz tomēr nāks? Bailes, ka tik un tā nepratīsi noturēt un nosargāt? Cilvēku lielākā daļa pārāk ātri apklusina savas cerības sagaidīt savu mīlestību un ķeras pie sabiedriski vajadzīgā ģimenes pienākuma – kā pie jebkura darba. Un godīgi pilda šo pienākumu…
Es jūtos nedroša un neomulīgi, kad tā saredzu apkārtējo dzīvi. Mana brīvība, mana mīlestība – tas viss ir nejēdzīgi pret to daudzo rūpēm, pārlieku ciešanām un grūto mūžu, kādu tie uzņēmušies. Kā mudināti? Kā vārdā? Nevar taču vainot ne demogrāfus, ne socio- logus – ka tie būtu ieteikuši, un nu visi sāk dzīvot, papildinot tautu ar saviem pēcnācējiem un ražojot materiālās vērtības.
Cilvēkos ir kāda iekšēja godprātība pret pienākumu, kādas man trūkst. Kā šķirtenei man nav nepieciešams izpildīt sabiedrības pieprasīto bērnu dzemdēšanas plānu. Vīriešu ir mazāk nekā sieviešu. Manas neaprūpēšanas dēļ, paldies Dievam, neviens necieš…
Vai varu sacīt, ka mana sirdsapziņa ir pilnīgi tīra un viegla? Vai esmu bijusi citāda nekā tie, par kuriem tik tikko izdomājos? Ko jaunībā domāju, kad gaidīju zvaigznes krītam? Ilgi, ilgi skatījos mirdzošajā izplatījumā un katrai zibošajai šautrai izteicu vēlējumu – kaut manis iemīlētais neietu to ceļu dzīvē, kuru viņš uzskata par tik vilinošu, tik labu, jo tad viņš no manis aizies. Zvaigznēm lūdzu, lai viņš kļūst citāds, lai viņam ir citas intereses, citas acis, cita sirds. Un zināju, ka tas nevar piepildīties. Zvaigznes krītot, ir arī piepildījušas citas – acumirklīgas, bet diemžēl nebūtiskas iegribas. Tad, kad man tas vairs nelikās svarīgi. To, ko sen vairs nemaz negribēju…
Varbūt ir cietsirdīgi tagad tā sacīt? Cilvēks, kas slimo ar alkoholismu, tāpat ir slimnieks, kā hronisks plaušu slimnieks vai ar cukurslimību sirgstošais. Bet viņš nevar atgriezties pie vesela prāta, pie tās būtnes, kurā iepazīts. Zudušais ir vairāk zudis, nekā zūd jaunības zvaigznes un matu krāsa sirmojot. Dzērājs ir purva bridējs, taču tikai tā Kristīne, kura Edgaru redzējusi kā rotaļu biedru, līdzās izaugusi arī kādreiz skaidrajam Edgaram, noņems kāzu plīvuru un paliks pie purva. Viņa neizvedīs Edgaru, viņa bridīs. Purvs būs un paliks purvs. Katra sieviete nevar būt Kristīne. Arī Solveiga – ne. Ne velti viņa zaudē acu gaismu un nekad neiziet pasaulē – viņa nedrīkst redzēt Pēru vecumā un uzzināt, ko viņas Pērs dara tajā laikā, kamēr viņa noveco, viņu pārnākam gaidīdama.
Arī tās ir mīlestības. Tās ir virsotnes, kuras parādās literatūrā, izdomā vai solījumos, nevis reālā darbībā. Nevis dzīvē. «Mīlestībai ir liela vara, tā viņu dzīvu dara…» (Dzeja man iznāk nejēdzīga, taču vārdi ir pareizi un to jēga – arī).
Ja tagad nejauši paskatos uz debesu spīdekļiem – ko es tagad domāju? Grēcīgā dvēsele, es domāju: «Kaut mani atcerētos, kaut manis pietrūktu, kaut tas otrs cilvēks sajustu vārdos nenosaucamo, nepasakāmo… un vēl – kaut es viņam būtu nepieciešama…»
Ko īsti es gribu no cilvēka, kas dzīvo man nezināmu dzīvi? Vai patiesi to pašu, ko visai agresīvi reiz jaunībā no kāda vīrieša pieprasīja mana draudzene? Taču, nē! Nepavisam neilgojos pēc vienas segas, kaut arī zinu, ka es varētu paēst no viena šķīvja…
Lielākā cilvēku daļa man būtu nepieņemama. Apzinos, ka sevi maz spētu mainīt – pat Viņa dēļ. Mīlestībai piemīt īpatnība – cerēt, ka neprasīs paša pārveidošanu. Nedomāju vispār, ka kaut ko kādreiz prasīs. Nekad nekas netiks tā runāts, lai to varētu uztvert kā prasību… Tikai lai nezūd, lai neizbeidzas cerība uz rītdienu. Un tā katru nākamo dienu… Tā var mēneši, gadi paiet, tā būtu salda narkoze pret vecuma sāpēm, un ar to arī varētu aiziet Nebūtībā. Bet zvaigznes vairs nekrīt, un es priecājos, ka visas ir vietā.
Tā jau nedrīkst domāt! (Bet kā tad drīkst?)
Tagad ciešu sāpes un gaidu klepu. Es ceru, ka drīz izveseļošos. Taču pavisam vesela nekad neesmu bijusi un arī nebūšu… un nekad es nestrādāšu ar tādu enerģiju un spēku, kā vajadzētu, ja varētu… Es to zinu, zinu, zinu… Nu un tad?
Neveiksmju un sāpju grimases ierakstījušās man sejā. Steigā nekad neparūpējos par sevi, savu apģērbu, par to sakopjamo izskatu, par kuru sievietes ir tik noraizējušās un kuram veltī kaut vai miegam atrautas minūtes.
Mīlestība mani nelabo, es neko nedaru tās vārdā. Neko nedaru citādi – kā darītu tad, ja tās nebūtu. Taču es ar to dzīvoju kā ar sauli! Tā man ir dzīvība. Bez tās jau būtu iestājusies garīga nāve.
Kāda varētu būt mana šodienas lūgšana krītošai zvaigznei? NEZŪDI, NEIZGAISTI UN NETOPI PAR IKDIENU, MĪLESTĪBA! Bez tevis es aiziešu bojā. Es esmu vāja savā ticībā dzīvei, tās jēgai, savai sūtībai uz šīs zemes.
Cik ļoti mani nomāc nemīļu cilvēku uzmanība, un kāda nozīme ir šī viena vienīgā cilvēka kaut niecīgai ievērībai! Tas ir briesmīgi… tas ir pat vārdos nepasakāmi – būt tik atkarīgai. Nē, es neesmu padevīgais putnu suns, kas pat nemudināts metas ledainā ūdenī. Bet bez šīs saistības ar otru cilvēku manī mirst cilvēcība. NO BŪTNES, KAS MANĪ VAR IZAUGT NO VIENTULĪBAS UN SĀPĒM, MAN IR VAIRĀK BAIL NEKĀ NO SVEŠIEM ĻAUNDARIEM. No tās ir jāsargās visiem spēkiem, jo tā patiesi ir ļaunprātīga un cietsirdīga dvēsele – vienpate. Tai neviens nav vajadzīgs, tā nevienam nav vajadzīga, tā nevienu nepieņems, un pati cietīs no šīs vienatnes, un vienatni sēs ap sevi…
(Turpmāk vēl.)
