Pirms neilga laika redakcijā radās iecere šad tad uzrakstīt par kādu no bijušajiem jelgavniekiem, kas ir pārcēlušies dzīvot uz kādu citu pasaules vietu.
Pirms neilga laika redakcijā radās iecere šad tad uzrakstīt par kādu no bijušajiem jelgavniekiem, kas ir pārcēlušies dzīvot uz kādu citu pasaules vietu. Taču darba steigā iecere palika nepiepildīta, līdz pagājušajā nedēļā ar Ziemeļīrijas dramaturga Enda Voiša lugu «Disko cūkas» savā dzimtajā pilsētā viesojās Liepājas teātra aktieris, dzimis, audzis jelgavnieks Kaspars Gods.
Par šo režisora Jura Rijnieka iestudējumu, kurā piedalās tikai divi aktieri un četri otrā plāna dejotāji, tūlīt jāteic, ka pērngad tas tika atzīts par labāko, kas domāts bērnu un jauniešu auditorijai. Te gan jāpiebilst, ka par to tomēr viedokļi ir ļoti atšķirīgi. Mūsu godājamais Alunāna teātra direktors un režisors Arvīds Matisons pēc lugas noskatīšanās teica, ka par šo iestudējumu nedotu ne pussantīma. Viņaprāt, nav pieļaujami, ka no skatuves atskanēja tādas rupjības, kas sākas ar burtu«d-» vai «s-», ka bija ārkārtīgi skaļa mūzika un aktieri runāja mikrofonos, nepiedodama bija arī jauniešu nesodītā agresija, kas plosījās lugas saturā. Tomēr, vērojot pārsvarā jauno jelgavnieku publiku, likās, ka nevienu brīdi tai lugas gaitā nebija garlaicīgi. Priekškaram aizveroties, Kaspars saņēma lielu klēpi ar ziediem, un, piemēram, Guntars Mauševics (visi grupas «Prāta vētra» dalībnieki ir Kaspara Goda klasesbiedri Jelgavas 1. ģimnāzijā), nākdams no kultūras nama ārā, smaidīdams teica, ka viņam iestudējums patiešām paticis.
Kamēr skatuves strādnieki novāca dekorācijas, siltajā vakarā sēžot turpat uz kultūras nama sānu kāpnītēm, apmēram stundiņu izdevās aprunāties ar nogurušo (šajā izrādē viņam vajadzēja darboties uz skatuves visu laiku – stundu un divdesmit minūtes), taču laipno un smaidīgo aktieri Kasparu Godu.
Kādā mērā «Disko cūkas» ir audzinošas?
Pieņemu, ka mēs ar «Disko cūkām» jauniešus nevis ietekmējam pozitīvi, bet varbūt «saliekam kādas lietas pa plauktiem». Manuprāt, vecāki pēc izrādes ar bērniem par tajā skartajām problēmām aprunāsies, un labāk, lai es esmu tas sliktais, nekā viņiem dzīvē tiek klāt kāds reāls sātanists u.tml. Es, būdams sliktais, viņus bedrē neiegrūdīšu. Droši vien šī luga jauniešiem var aizvietot arī kādu veselības mācības stundu, kurā apskata jautājumus par dzimumdzīvi. Atmodas sākumā šādi izglītoja pat «Zīlīte». Tomēr jāteic, ka īsti bērniem šī luga domāta nav. Tās pamatauditorija ir jaunieši, kuriem agrāk it kā vispār nekas netika iestudēts.
Kā sākās tavs aktiera ceļš?
Esmu dzimis Jelgavā 1974. gadā. Mana mamma ir cienīta skolotāja, un tēvs ir saistīts ar mākslas lietām. Arī 1. bērnudārzā mums Renāra Kaupera māte sirsnīgi mācīja dziedāšanu. Attiecībā uz mani no tā nekas labs neiznāca (neesmu dziedošais aktieris), tomēr uzstāties uz skatuves jau kopš bērnības tiku radināts. Pēc vidusskolas beigšanas gribēju mācīties un aizgāju uz Liepājas Pedagoģisko institūtu. Zināju, ka tajā visus «džekus» pieņem, jo tur ir pilnīgs vīriešu trūkums (kopmītnē dzīvoja piecsimt meitenes un astoņi puiši). Gāju uz «pamatniekiem» (pamatskolas skolotājiem – G.G), bet galu galā nonācu bērnudārza audzinātāju grupā. Pārbraucis Jelgavā, draugiem teicu: «Es par skolotāju nestrādāšu.» Visi sāka smieties, bet tad es piebildu: «Būšu bērnudārza audzinātājs.» Tad nu šie no smiekliem bija gar zemi. Skaidrs, ka tā tomēr nebija mana īstā vieta. Taču, «bērndārzniekos» studējot, iepazinos ar savu nākamo sievu – liepājnieci Lieni –, ar kuru jau desmit gadu esam kopā.
Tad kaut kā Liepājā, ar Lieni mājās sēžot, pēkšņi pa radio izdzirdēju, ka tiek izsludināta uzņemšana Liepājas teātra studijā, kas arī darbojās pie Pedagoģiskās akadēmijas. Tā nemanot teātris pārņēma manu prātu, un tur sāku mācīties ar daudz nopietnāku attieksmi. Nu jau trīs gadus esmu diplomēts aktieris, mākslas zinātņu bakalaurs – baigi jau skaļi skan. Kādas tev teātrī ir lielākās veiksmes?
Man tās saistītas ar režisoru Juri Rijnieku. Viņš man neļauj melot. Kursa darbā spēlēju viņa iestudēto Hamletu, tagad ir «Disko cūkas» un nupat arī Sent – Ekziperī «Mazais princis» ar Jura Kulakova mūziku. Man vispār dziedāšana teātrī, sevišķi tad, ja tā bremzē sižeta attīstību, diez ko nepatīk. Bet šī Kulakova mūzika pat man liekas ļoti laba. Tā man atsauc atmiņā pusaudža gadus Jelgavā, kad mēs Kulakova un Melgalva «Pērkona» dziesmu iespaidā staigājām pa Jelgavu un saucām: «Gulbi! Gulbi! Heijā, Latvija!»
Kādas izjūtas ir, ciemojoties dzimtajā pilsētā?
Katrā pilsētā ir savs dzīves ritms. Jelgavas ritms man jau no bērnības ir pieņemts, Liepājā tas ir pavisam cits. Un kaut man tur pagājuši jau desmit gadi, es nevaru tajā iekļauties. Kad atbraucu uz Jelgavu un izkāpju no autobusa, man ir tā, ka uzreiz gribu bučot peronu. Piemēram, es kā jelgavnieks nekad tev neiešu mācīt, kā jāraksta avīzē, bet savukārt tu man – kā jāspēlē teātris. Nedzīvo jau šeit labi, bet katrs dara savu darbu. Bet tur Kurzemē viņi visi visu zina. Piemēram, nesen braucu uz Liepāju. Aiz Skrundas autobusā iekāpj kāds zemnieks un, uzzinot, ka es esmu aktieris, sāk stāstīt, kā man būtu jāstrādā. Nu tad nāc, mīļais draugs, un spēlē to teātri! Jelgavā man ne pret vienu nav bijis pilnīgi nekāds naids, bet Liepājā pirmo reizi sastapu cilvēkus, ar kuriem nevaru parunāt.
Tavs vecaistēvs savulaik ir dibinājis Vilces teātri, bet nekur Zemgalē tagad profesionālā teātra nav. Vai tad tu sapņo Liepājā nepalikt un pārcelties uz Rīgu?
Pieņemu, ka Liepājā visu dzīvi nenodzīvošu. Bet par Rīgu nesapņoju. Es sapņoju par miljonu, tad varētu gulēt zaļā zālē un mērcēt kājas dīķī. To varētu nopelnīt, piemēram, Holivudā tēlojot kādu krievu. Daudzās amerikāņu filmās ir jābūt kādam krievam, un, šķiet, es to zinātu notēlot labāk par pašiem amerikāņiem. Iedomājies – miljons! Desmit gadu varētu pa simtniekam dienā tērēt… Tev neviens nevarētu «uzbraukt». Tomēr mans skaistākais sapnis būtu tāds kā Gētes Veimāra. Viņš jaunībā ar saviem studiju biedriem sprieda, ka varētu uztaisīt tādu kultūras un mākslas valsti. Starp tiem bija arī kāds jauns hercogs no Veimāras. Viņš teica: «Man ir valsts. Braucam un taisām tur to kultūru un mākslu!» Tā radās vieta, kur tapa visi «fausti» un cita klasika. Pieņemu, ka es, piemēram, Silajāņos, varētu uzvarēt vēlēšanās, un tie taptu par mūsu Veimāru, kur vietējiem cilvēkiem maksātu jau par to vien, ka viņi tur dzīvo. Politikā gan neesmu gājis, bet tāds Veimāras sapnis man ir.
