Lielais vairums no rīdziniekiem, kas nokļuvuši Elejā, ir galvaspilsētas mākleru piekrāpti.
Lielais vairums no rīdziniekiem, kas nokļuvuši Elejā, ir galvaspilsētas mākleru piekrāpti.
No likuma viedokļa jau viss ir kārtībā – cilvēks uzticējis māklerim brīvi rīkoties ar savu galvaspilsētas īpašumu cerībā, ka tiks nomaksāti viņa parādi par dzīvokli un viņš tiks pie cita – lētāka mitekļa. Diemžēl šie stāsti bieži vien ir ar nelaimīgām beigām. Tā noticis arī ar Ināru Aļeiņikovu.
Kā jūs dzīvojāt Rīgā?
Dzīvoju Latgales priekšpilsētā daudzstāvu mājā, vienistabas dzīvoklī kopā ar vīru. Pati esmu otrās grupas invalīde, bet vīrs bija bez darba. Par dzīvokli bija iekrājies liels parāds – 1200 latu. Zināju, ka to nomaksāt nespēšu, jo man nepieciešamās zāles jau vien maksā dārgi.
Un tad jūs sākāt meklēt lētāku dzīvošanas veidu?
Tā gluži nebija, jo ko tad mēs veci cilvēki no tā varam saprast. Mākleris mūs atrada pats – vienu dienu vienkārši piezvanīja pie durvīm. Laikam jau bija namu pārvaldē uzzinājis, ka mums ir liels parāds, un tāpēc arī bija atnācis. Viņa piedāvājums bija vilinošs – teica, ka samaksās mūsu parādu un atradīs citu dzīvokli, kas tik dārgi nemaksās. Jau pašā sākumā es parakstīju pilnvaru. Protams, ka pati īsti nezināju, ko parakstu, to sapratu tikai vēlāk.
Kas tad notika tālāk?
Kad parakstījām to papīru, mums neviens neteica, ka jaunā dzīvesvieta nebūs Rīgā. Sākumā arī piedāvāja trīs dzīvokļus Rīgā, bet tie bija drausmīgi – Purvciemā kopmītņu tipa (virtuve vienā stāva galā, tualete otrā), arī abi pārējie bija ļoti nolaisti. Mēs ar vīru tam nepiekritām. Tad mūs aizveda uz Rīgas rajona Saulkalni, kur parādīja jauku dzīvoklīti, tikai siltā ūdens tur nebija. Šķita, ka tas ir pat ļoti pieņemami – lai arī ārpus pilsētas, tomēr skaistā vietā, tīrs un gaišs. Tajā pašā laikā mākleris mūsu dzīvoklim bija atradis pircēju par ļoti izdevīgu cenu, tāpēc mums lika ātri izvākties un pārcelties uz Saulkalni, kur gan bija pierakstīta kāda sieviete un dzīvoklis pat nebija privatizēts. Bet mums teica, ka viss ātri nokārtosies.
Par cik tad jūsu dzīvoklis tika pārdots?
Labs jautājums, jo man par to līdz pat šai dienai nav nekādas informācijas. Neesmu redzējusi nevienu santīmu no tās summas, un mākleris arī atteicās atklāt, par cik dzīvokli pārdevis. Vēlāk gan dēls it kā noskaidroja, ka tā summa bijusi ap seši tūkstoši dolāru.
Kāpēc nepalikāt uz dzīvi Saulkalnē?
Dzīve tur gāja kā vienā murgā. Sākumā jau it kā nekas, bet vēlāk tik sākās. Mākleris atrunājās, ka mūsu dzīvokli privatizēt nevar, kamēr to nav izdarījusi visa māja. Tāpēc pagaidām jādzīvo vien tāpat – dzīvoklī, kur pierakstīta cita persona, bet mums pieraksta vispār nebija. Pēc pirmajiem mēnešiem devos uz namu pārvaldi, lai samaksātu komunālos maksājumus, bet no manis naudu nepieņēma, jo es tur neesot pierakstīta. Vēlāk pat atslēdza elektrību, un bez tās nodzīvojām gadu. Tad nāca nākamais smagais trieciens – vīrs saslima un nomira, bet es pat īsti viņu apglabāt nevarēju – pašai daudz naudas nebija, pašvaldība pabalstu iedot nevarēja, jo mums nebija pieraksta. Visbeidzot ieradās pierakstītās sievietes meita un teica, ka viņus no dzīvokļa izliekot, tāpēc man esot jāizvācas.
Un jūs tā arī darījāt?
Es devos uz Rīgu pie sava māklera, bet izrādījās, ka firma jau pusbankrotējusi, darbinieki atlaisti, palikusi tikai vadītāja ar vīru. Viņi pateica, ka tās esot manas problēmas un, ja reiz es esot parakstījusi vienošanos, man jābūt mierā ar to, ko viņi ierādīs, vai arī varu iet un dzīvot uz ielas. Tad mani atveda uz Eleju – iebilst nevarēju, jo uz ielas taču negribēju palikt. Mākleris pat man pašai lika samaksāt par pierakstu pagastā.
Kā jūtaties, dzīvojot Bauskas ielā?
Sākumā bija ļoti grūti pierast – visapkārt sveši cilvēki, nabadzība, bezdarbs, alkoholisms, dzīvoklis bez apkures, krāsns ļoti slikta. Mani te atveda decembrī. Malkas, protams, nebija, dzīvoklis neremontēts un auksts. It kā jau man pat ierādīja šķūnīti, kur malku turēt, bet nebija jau tajā ko likt. Taču ātri vien izrādījās, ka tik vajag maksāt un tev pienesīs jebko. Vietējie (šķiet, tādi paši bēdu brāļi no Rīgas) piezvana pie durvīm un piedāvā maisiņu malkas par 50 santīmiem. Protams, pirku, bet ar visu to dzīvoklī bija jāsēž velteņos un «pufaikā». Atnestā malka jau īsti arī nebija par tādu dēvējama. Tikai pavasarī, kad sāku iet ārā no dzīvokļa, uzzināju, ka, visu ziemu par 50 santīmiem katru maisiņu pērkot, esmu vēlreiz iegādājusies pati savu šķūnīti. Lielisks bizness! Vietējie «bomži» nojauca šķūnīti un piedāvāja man to kā malku. Nu šoziem man pat sarūpēto malku nebūs kur likt. Patiesībā jau pie tā visa vēl joprojām neesmu pieradusi – viens kaimiņš ir nesen iznācis no cietuma, kad sadzeras, tad tik iet vaļā.
Manuprāt, es tiku izāzēta kā tāds viens āzis, bet ko var darīt – vienkārši pārāk uzticējos cilvēkiem.
