Turpinājums. Ir cilvēki, kas, paši to nezinādami, ienes manī šo ļaunumu – nes iekšā kā pa atvērtām, nesargātām durvīm.
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3. un 10., 11. maija numurā.)
Ir cilvēki, kas, paši to nezinādami, ienes manī šo ļaunumu – nes iekšā kā pa atvērtām, nesargātām durvīm. Zinu, ka man jāsargās no šo cilvēku labvēlības. Varbūt mīlestība, pie kuras tagad esmu ar sirdi saistījusies, tikai tāpēc ir izaugusi manī, ka šis vienīgais cilvēks starp visiem sastaptajiem dzēš manī spīvo ļaunuma, pretestības, saltuma dziņu? Pret Viņu es nekad neizjūtu vēlēšanos cīnīties. Negribu Viņu tīši kaitināt, būt tīšuprāt netaisnīgai, ar kaut ko lepoties. Bet Viņš savukārt arī nepazemo mani ar žēlošanu, neatņem dzīvesprieku, dabisko darboties gribu. Es Viņam nekad necentīšos iztapt, taču arī tīši neizlikšos nevarīgāka nekā patiesi esmu.
Cilvēku lielākā daļa vienmēr uzspiež citiem spēlēt kaut kādas lomas. Dažreiz varbūt ir tīri patīkami tajās iedzīvoties… Tomēr lielāko tiesu tās ir grūtības, no kurām gaida atsvabināšanu. Mīlestībai vajadzētu būt kā mājas izjūtai. Un mājās, īstās mājās, taču neliekuļo, nekaro, neizcīna «lielības turnīrus». Mājas ir patvērums, tā drošā vieta, kurā sagatavoties cīņai ar pasauli. Ja pasauli sāk uzskatīt par glābiņu no mājām, tad atgriežas mana bērnība – ar visām tās bailēm, bezcerību… Es tādā dzīvē reiz jau biju. Tā vairs negribu dzīvot, neprotu.
Mīlestība bija glābējsapnis no īstenības. Taču – kāpēc īstenība nevarētu būt līdzīga sapnim? Vai tiešām nevienam tādas nav?! Pat, ja arī nav, – krīti, zvaigznīte, krīti kaut aiz mākoņiem, saglabā sapni, neļauj tam dzist!
Kādi skaisti vārdi man nupat iznāca… Reizēm kaut ko līdzīgu arī domāju, ne tikai uzrakstu.
Reti jau man ir tie gaišie brīži, kad sāpes netraucē. Parasti tās ir «ikdienišķās ciešamības» robežās, un domas tad iznāk tādas pelēkas…
Kad domas kļūst pavisam melnas, atceros savu māsīcu Renāti. Man negribas, ai, nepavisam negribas uzzināt, ko viņa pārdzīvoja, kādas domu domas izdomājās… Četrdesmit viena gada vecumā viņu operēja pirmo reizi, četrdesmit piektajā mūža gadā viņu jau apglabāja… Pēc ilgas un grūtas slimības. Izlaista no slimnīcas atpūsties, atkopties nākamajai operācijai, viņa bija centusies apmest jaunuzcelto mājiņu. Kurš cits gan to darītu? Četrdesmit gadu vecumā bērni vēl ir nepieauguši visiem.
Tajā laikā dzīvoju Rīgā. Viņas vīrs atbrauca pie manis, un mēs devāmies uz Stradiņa slimnīcu pie viņas. Renāti, izrādās, jau bija izrakstījuši un mājām. (Kā vēlāk izrādījās – nomirt…) Mani sirsnīgi aicināja aizbraukt viņiem līdzi, uz laukiem – paciemoties. Es visādi aizbildinājos, beidzot izdevās atrunāties. Īstenībā es tikko biju atklājusi, ka arī māsīcas vīrs ir smagi slims un ilgi vairs nedzīvos. Redzēt mirstošo radinieci, kuru dzīves laikā tā arī nebiju tuvāk iepazinusi, man negribējās. Pavadīt laiku ar diviem nāvei nolemtiem cilvēkiem… Jaunībai tas ir par daudz! Jau tad no savas pašas mūžīgo slimību pieredzes zināju, ka par ciemiņiem priecājas vienīgi tad, kad sācies atlabšanas laiks. Aizbraukt viņus apciemot vienreiz, pēc tam ierasties uz bērēm – kāpēc, kam tas vajadzīgs? Kāds no tā labums? Ja tā ir visai dzimtai lemta slimība, tad asinsradniecība tikpat to nodrošinās – no apciemota vai neapciemota rada. Lai gan – vienlaikus man bija bezgala žēl šīs māsīcas – tobrīd viņa vecuma ziņā varēja būt mana māte…
Vēlāk gan reizēm iedomājos: ko domā cilvēks, kad savu laiku jau jūt izmērītu? Varbūt es arī kādreiz, tādām atziņām bagāta, turpināšu rakstīt… Pat ticams, ka tā. Tagad man gribas vēl dzīvot, vēl nav mana četrdesmitās jubilejas kūka apēsta, vēl vairāk par mēnesi jāgaida.
Ja vien tas būtu reāli iespējams, savā dzimšanas dienā es gribētu strādāt. Nevis sev, ne arī kādā talkā vai darbavietā. Šo dienu es gribētu veltīt Savam Cilvēkam. Visu dienu – kā visparastāko darba dienu, ar nopietnu darbu dārzā. Bet tad jau parasti zeme ir sasalusi, un es baidos Viņu apmulsināt, Dievs vien zina, ko Viņš nodomātu…
* * *
Ceļas spēcīgs vējš. Irdeni, steidzīgi mākoņi ik pa brīdim aizsedz pilnmēnesi. Ja tā apaļais ģīmis smaidītu ar visu gaismas spēku, būtu gandrīz tik gaišs kā dienā. Varētu noraut pēdējās bietes. Pa radio jau sāk solīt nokrišņus, nevis lietu – un kurš gan nezina, ko tas nozīmē!
Pirms piecpadsmit gadiem šī bija klusa, skaista un silta diena. Nejutos visai labi, tāpēc sēdēju mājās. Šuvu marles autiņus savam gaidāmajam bērnam. Biju nobažījusies: jaundzimušu cilvēkbērnu vēl nebiju redzējusi, taču viņa dzimšana – jau pavisam tuvu. Jau divus mēnešus par visu to naktīs baiļojos: ko darīšu, kad būs jābrauc uz slimnīcu, kā bērnu barošu, kopšu – neko tādu es taču nemāku…
Un tieši naktī arī pienāca liktenīgais brīdis, kad jādodas uz slimnīcu. Sēdēju ātrās palīdzības mašīnā un skatījos, kā starmešu gaismā spilgti dzeltenas virpuļo lapas. Bija sācis līt. Ceļš valgi spīdēja, un lapas likās krāšņākas nekā parasti. Gaidīju, kas būs tālāk. Ka tā viegli, kā pa jokam tas viss nenotiks, es varēju iedomāties.
Nakts pagāja mierīgi, arī rīts – vēl nekas. Toties diena bija īsts murgs! Man sāpēja visas maliņas, ļoti slāpa, es dzēru un dzēru ūdeni, šķiet, bez apstājas. Visas sāpes man likās ne vien briesmīgas, bet arī gluži veltīgas un bezjēdzīgas – nekas taču nenotika. Bail man nebija, tikai ļoti, ļoti grūti. Grūtumā zaudēju laika un telpas apziņu, man špricēja kaut kādas zāles, kādas citas – deva dzert. Beidzot atļāva iet uz dzemdību zāli. Es nespēju nostāvēt kājās, sāpes nolauza mani ceļos, un tā es paliku pie dzemdību galda kā lūgšanā. Vēl kādu laiku visi noņēmās gar mani, tad teica, lai darot, ko gribot, lai ļaujot bērnam piedzimt. It kā es visu laiku nebūtu gribējusi to pašu! It kā es neļautos! Bet – varbūt tomēr?..
Man toreiz vēl pietika spēka, un bērns patiesi nāca pasaulē ātri un pat ar visu «laimes krekliņu»… Kaut arī – kāda laime dzīvē viņu pavadījusi? Cik jau nelaimju nav bojājušas viņa dzīvi…
Tikusi palātā, jutos pateicīga visiem, kas mani atstāj mierā un iet prom. Neizturami gribējās gulēt. Nākamajā dienā man pirmoreiz atnesa barot dēlu. Izsalkušu. Gluži prozaiski vajadzēja mācīties viņu barot. Jau kopš tā brīža manā zemapziņā iegūla bailes viņu guļot nospiest. Pēc tam es to daudzreiz redzēju sapnī un ikreiz spēji pamodos: pārbijusies, nelaimīga, bezpalīdzīga… Tobrīd manī nebija nekādas jūsmas par mātes barotājas lomu. Atcerējos bailīgās gotenes – pirmpienes, kuras uzrāva mugurā kupri un, saboztu spalvu, trīcēdamas aiz bailēm un nepatikas, ļāva sevi slaukt.
Savādi ir ar tām dabas dāvanām… Bērnu mīlestība manī tā arī palikusi neattīstīta… Izlutināju, pārlieku aprūpēdama, bet kaut kā cita – būtiskāka – pietrūka… Tagad, skatoties uz jaunekli, kas mani laimīgi pāraudzis garumā, es nejūtos viņa māte. Un, man liekas, ka arī viņš to pašu jūt pret mani. Citādi taču viņa izturēšanās nebūtu tāda, kā pret otru pusaudzi.
Viņam vajadzēs atzīmēt dzimšanas dienu… Tur, skolā. Varbūt arī mājās, ja gribēs. Faktiski arī mātei tā ir svarīga diena. Toreiz šajā dienā taču daudz netrūka, ka es būtu nomirusi… Nu pagājuši piecpadsmit gadi. Gari gadi. Visi – neatgriežami. Un vienmēr laiks aizies neatgriežams, lai kādas grūtības tas sevī neglabātu.
Vai es priecājos, kad dēls atbrauc ciemos no savas speciālās skolas? Par pašu pārbraukšanas faktu priecājos, tas tiesa. Taču viņš paguvis mani tā iebiedēt ar dažādām nepatīkamām ziņām, ar neticību, ka tāda īsti patiesa, atbrīvota prieka manī nav. Reizēm pieķeru sevi, ka gluži varmācīgi gribu ātrāk dabūt viņu prom. Uz skolu.
(Turpmāk vēl.)
