Jāsaka vislielākā «pateicība» par brīvu izvēli, kritušo piemiņas dienā izkarināt karogus vai ne, un vēl ne sēru noformējumā.
Jāsaka vislielākā «pateicība» par brīvu izvēli, kritušo piemiņas dienā izkarināt karogus vai ne, un vēl ne sēru noformējumā.
Mēs nebijām šā kara iesācēji. Divas lielvaras mūs ierāva tajā un, pamatojoties uz savu spēku un represīvajiem orgāniem, pakļāva jaunos zēnus iznīcībai. Kara beigas Eiropai sagādāja neizmērojamu prieku (tika vaļā no Hitlera varas), bet tas, ka daudzas citas valstis atstāja saplosīšanai citam ļaunumam, nelikās svarīgi. Un tāpēc diena, kad Eiropai beidzās šis drausmīgais murgs, ir pateicības un kritušo atceres diena. Miljonu kritušo abās frontēs piemiņai. Mūsu valsts varai tas ir vienaldzīgi. Bet – cik daudzi šo dienu atcerējās? Neredzēju, ka pie visām mājām būtu karogi. Tie bija tik reti.
Tātad piemiņa aizmirsta, nodota. Augstākās amatpersonas arī labprāt turējās savrup. Tas, ka prezidente uz pasākumiem Lestenē neierodas, jau pierasts, jo bēg no vārda «leģionārs», kas varbūt palīdzēja glābt viņas dzīvību. Kaut kur skan vārdi «Nepateicība pasaules alga», bet arī tā jānopelna! Un vai nav paradoksāli, ka nevaram šādā sēru pasākumā būt vienoti ar valsts vadību un jādzird tik daudz nepateicības pilnu vārdu valdībai.
Atceros stāstījumu, ka netālu no Zebrus ezera pie Kambaru mājām jauniesauktos latvju zēnus krievu armijā, daļēji neapbruņotus, dzina, čekistiem stāvot viņiem aizmugurē un nošaujot katru, kas negāja uz priekšu pret 19. divīzijas vīriem, tādiem pašiem latviešiem. Un ierakumu priekšā gūlās nošauto vāli, it kā kūlīšu sējējs būtu pārbraucis labības tīrumu. Vairāk par trim tūkstošiem tur nogūla jauniesaukto, bet uzstādītajā piemineklī iekalti vārdi «varoņiem». Vai tie ir varoņi, kurus čekisti dzen drošā nāvē? Tie ir kārtējie upuri. Arī tie, kas karoja vācu armijas rindās savā ziņā bija upuri, bet viņi karoja ar cerību nepieļaut atgriezties krievu varai. Un mēs atzīmējām šo upuru atceres dienu. Nogalināto jaunu zēnu atceres dienu. Ai, cik veci kļuvuši viņu to dienu gaitu līdzgājēji, kuriem laimējās palikt dzīviem, kuri izcieta katorgas gadus un atgriezās. Un vērpjas atmiņu pavedieni. Tie ir tik skarbi, kaut aizjoņojis bezgala daudz gadu, un pavasarīgais vējš sadzen vīru acīs un sirdīs to laiku pulvera dūmus. Piedodiet mums, mirušie, ka nenākam visi, bet tikai nedaudzi, kas pateicīgi par jūsu varonību, par atdotajām dzīvībām Latvijas brīves labā. Piedodiet mums, ka nenesām augstu jūsu izcīnīto karogu, bet pieļāvām uzkundzēties tādai varai, kurai jūsu nestais upuris ir bezvērtīgs. Piedodiet mums! Paldies visiem, kas sirdī tur augstu un lepnu kritušo leģionāru piemiņu, jo jūs nevēlējāties, ka vēlreiz atgrieztos Baigais gads, bet tas, palīdzot ārvalstīm, atgriezās. Uz redzēšanos, mūsu dēli, ja ne šeit, tad tai saulē. Dzīvojām, cīnījāmies un mirām Latvijai. Un tomēr nekādi nesaprotu, kāpēc Drošības policijas tur nebija un tā nearestēja aizsargu formās tērptos vecos vīrus. Tā laikam bija nodeva tiem, kas 9. maijā pulcējās pie sava pieminekļa.
Jāizsaka liela pateicība Jelgavas nodaļas TB/LNNK, kas sagādāja mums iespēju nokļūt un piedalīties pasākumā. Tādēļ naudiņu, kas būtu iztērēta ceļam, lūdzam ieskaitīt Lestenes labiekārtošanas fondā.
