Svinībām 9. maijā nu rasts vēl viens iemesls.
Svinībām 9. maijā nu rasts vēl viens iemesls. Natooptimistiem par prieku, Saeima ceturtdien galīgajā lasījumā pieņēma Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumu grozījumus, kas atceļ latviešu valodas prasmes ierobežojumus deputātu kandidātiem, tādējādi formāli likvidējot pēdējo šķērsli Latvijas ceļā uz pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei. Kam Latvijai vajadzīga dalība NATO, tas it kā būtu skaidrs, jo politiskās stabilitātes un investīcijām drošas vides nekad nevar būt par daudz. Tā gan ir tikai viena medaļas puse.
Otra puse ir tā, ka gribētāju mest šauteni pār plecu Latvijā paliek aizvien mazāk. Aizsardzības ministrija (AM) atzīst, ka piemēram, tikai pērn no obligātā militārā dienesta izvairījušies 3826 jaunieši. Kā zināms, tieši mazo administratīvo sodu skaita dēļ, ko ietekmē lietu lēnā virzība, AM ierosināja grozījumu Administratīvo pārkāpumu kodeksā, paredzot, ka Militārā dienesta iesaukšanas centra struktūrvienību darbinieki paši varēs uzlikt naudas sodu līdz 50 latiem tām personām, kas izvairās no obligātā militārā dienesta vai tā uzskaites. Kārtībai, protams, ir jābūt, taču AM būtu jāpadomā arī par to, ar kādām jūtām tēvijas sardzē stāsies cilvēks, kas pirms tam sodīts ar naudassodu vai uz iesaukšanas centru atgādāts ar tiesībsargājošo institūciju palīdzību. Proti, AM atbildīgajām institūcijām ir vairāk jādomā par motivāciju, lai šodien jaunieši labprātīgi dotos dienēt bruņotajos spēkos, piemēram, izvēršot patriotisma kampaņu, jo jāšaubās, vai naudas sodi vai tiesu darbi palīdzēs celt armijas prestižu. Tam, protams, it kā nav tieša sakara ar Latvijas potenciālo dalību NATO, taču cilvēku resursu problēma nākotnē var kļūt aktuāla Latvijas bruņotajiem spēkiem, kas vedina domāt, ka mūsu ziemeļu kaimiņu ieceres veidot profesionālo armiju nav nemaz tik peļamas.
Turklāt jāņem vērā arī politiskā situācija, kas visai strauji mainījusies pēc traģiskajiem aizvadītā gada 11. septembra notikumiem ASV. Šodien uzskatāmi redzams, ka aukstā kara gados radītais NATO un Krievijas antagonisms strauji izplēn, zināmā mērā to uztur tikai daļa Krievijas militāristu, kuru apziņā tā arī nav beidzies aukstais karš. Tikpat acīmredzams ir ASV politiskās un militārās ietekmes pieaugums, kas var nozīmēt tikai to, ka ASV būs galvenais dialoga partneris Krievijai, kurai visdrīzāk nebūs izvēles iespēju attiecībā uz NATO paplašināšanu. Tāpēc NATO Latvijai pašlaik vairāk vajadzīga ekonomiskas attīstības un mazāk militāras drošības labad. Ekonomiska, it īpaši enerģētiska, mūsu valsts neatkarība no NVS valstīm ir ne mazāk svarīga kā politiskā, jo izslēdz iespēju ar ekonomiskām svirām ietekmēt politisko stabilitāti Latvijā. Atgriežoties pie motivācijas problēmas, tā skaidri jādefinē arī attiecībā uz Latvijas virzību uz NATO – ko Latvija vēlas panākt, iestājoties Ziemeļatlantijas aliansē un kā tas var ietekmēt katra Latvijas iedzīvotāja dzīvi. Pretējā gadījumā pret NATO un Eiropas Savienību noskaņotie kreisie populisti atkal nesnaudīs un turpinās savas «sabiedrisko attiecību» aktivitātes, kā tas notika Audriņu lokatora gadījumā, kur AM nevar lepoties ar panākumiem iedzīvotāju informēšanā.
Kas attiecas uz Vēlēšanu likuma grozīšanu, visai dīvaina ir izrādījusies apvienības «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK nostāja, jo īpaši tāpēc, ka aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis ir šīs apvienības biedrs un šajā gadījumā – citādi domājošs. «Tēvzemieši» tomēr nespēj atmest vienīgo latvietības aizstāvju izkārtni, sak, gan jau politiskie partneri un oponenti nobalsos, kā vajag, bet mēs paliksim labiņie, un vēlētāji par mums rudenī nobalsos. Taču mainīga var izrādīties ne tikai politiskā situācija pasaulē, bet arī vēlētāju izvēle.
