Vakar telefonakcijas ietvaros «Ziņu» lasītāju un redakcijas darbinieku jautājumus uzklausīja tikko apstiprinātais zemkopības ministrs Andris Rāviņš.
Vakar telefonakcijas ietvaros «Ziņu» lasītāju un redakcijas darbinieku jautājumus uzklausīja tikko apstiprinātais zemkopības ministrs Andris Rāviņš. Uz jautājumu, kāda ir sajūta ministra «ādā», A. Rāviņš atbildēja, ka neesot bijis laika par to padomāt, viss notiekot pārāk lielā ātrumā. Viņš esot diskusiju piekritējs un veicināšot operatīvāku informācijas piegādi presei par ministrijas darbu.
Taču ne jau par ministrēšanu bija pirmais lauksaimnieku jautājums. Tas bija saistīts ar pašreizējā ražas laika nebūšanām, kas jaunajam ministram sagādājušas īstas ugunskristības.
«Šī visiem ir mācību stunda. Šogad viss notiek lielākiem tempiem – pērn pirmajā ražas nedēļā bija pieņemti 18 tūkstoši tonnu graudu, šogad pieņemti 32 tūkstoši tonnu, gandrīz divreiz vairāk. Pārstrādātāji diennaktī vidēji pieņem vienu, pusotru tūkstoti tonnu katrs. «Daugavpils dzirnavnieks» vien pirmajā nedēļā pieņēmis desmit tūkstošus un strādā 24 stundas diennaktī. Pārstrādātāji acīmredzot nebija gatavi šādam solim no ražotāju puses.
Kaut arī dzirnavnieki minēja, ka pieņems tikai saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem paredzēto daudzumu, ne visi ražotāji par to domāja. Tobrīd likās vienkārši – kāpēc līgums, tāpat kāds uzpircējs atradīsies kam nodot, apejot uzskaites dienestu. Pēdējos divus gadus graudu ražotāji bija izlutināti, jo ar nodošanu problēmu nebija. Arī cenu politika bija dažāda, pārstrādātāju starpā valdīja liela konkurence. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šī vasara ir īsta mācību stunda. Aicināšu presi runāt par firmām, kas sezonas vidū maina līgumnoteikumus, lai turpmāk, slēdzot līgumus, cilvēki padomā, cik nopietns ir potenciālais partneris. Šogad vairs neko daudz neizdarīsim, taču nākamgad visiem kopā jautājums jāmēģina atrisināt. Protams, arī pašlaik mēģinām meklēt izeju. Par ietekmes svirām un mehānismiem pagaidām neko negribētu izpaust, jo tas zināmā mērā var sašķobīt iecerētos pasākumus. Pirmdien notika tikšanās ar pārstrādes uzņēmumiem. To pārstāvji solīja, ka centīsies ņemt kredītus, lai līdz 20. augustam vai nedaudz vēlāk samaksātu vismaz pusi no piegādāto graudu vērtības, neapdraudētu ziemāju sēju un valsts nepazaudētu labības sējumu platības. Taču kā pagājušā gadā acīmredzot vairs nebūs. Otrkārt, būtiska ir pievienotās vērtības nodokļa atmaksas kārtība. Piegādātājam pēdējo norēķinu sola līdz gada beigām vai vēl vēlāk, bet ieņēmumu dienests pieprasa pret sevi saistības nokārtot jau ar nodošanas dienu. Ņemot vērā sezonalitāti, ar valsts ieņēmumu valsts ministri Aiju Poču vienojāmies, ka labībai tāpat kā cukurbietēm jāpiemēro sezonas princips un nodokļu samaksa jāatliek.
Pieņemšanas punktos, lai neizveidotos garumgarās rindas, acīmredzot nepieciešams izveidot grafiku, kā tas ir cukurfabrikās un kam savulaik bija daudz pretinieku. Nav atrisināta graudu uzglabāšanas problēma? Neko darīt, būs vien jāatjauno izlaupītās kolhozu kaltes vai jādomā, kā citādi uzglabāt labību pirms tā nonāk pie pārstrādātāja. Ne jau valdībai pie katras kaltes bija policists jānoliek. Kur zemnieki kaut cik par priekšdienām domājuši, kaltes un citas glabātavas veiksmīgi darbojas.
Valstī jāizveido mehānisms, kas nodrošinātu graudu uzpirkšanu visa gada garumā. Pasaulē visam pa vidu ir starpnieks, kam pieder lielas noliktavas un elevatori un kura uzdevums ir realizēt graudus. Vienalga – vietējiem vai ārzemju pārstrādātājiem, un nevienā pārstrādes uzņēmumā nav tik milzīgu uzkrājumu. Uzpircējiem līdz ar to ir pietiekami naudas resursi, lai ar to nodarbotos. Mums pagājušā gadā dzirnavnieki iepirka visu gada daudzumu, bet līdz ar to bija iesaldēti milzīgi līdzekļi. Jāpanāk tāda aprite, lai zemniekam nebūtu jākreditē pārstrādātājs un otrādi. Ministrijai jābūt šķīrējtiesnesim, savedējam, kopīgās politikas noteicējam. Esam sākuši domāt, tikai nezinu, ciktāl spēsim ietekmēt faktiskās privātstruktūras. Administratīvās metodes un rīkojumu laiks ir garām. Jādomā par ekonomisko mehānismu.
Šosezon arī likumdošanas lietās un prognožu jomā viss nebija izdarīts, lai gan kopievākuma prognoze bija pareiza. Salīdzinājumā ar gaidāmo labības krātuvēs augusta pirmās nedēļas beigās bija par 18 tūkstošiem tonnu graudu vairāk. Samazinājies vienīgi ziemas kviešu īpatsvars.»
Kāda ir situācija ar ievestajiem graudiem, kas caur Lietuvu nākuši no Ukrainas?
«Līdz 12. augustam Latvijā ievestas 3900 tonnas pārtikas kviešu. Kad to patēriņš sasniedz 13000 tonnu mēnesī, tas neko būtiski neizmaina. Rudzi ievesti vairāk – 15 tūkstoši tonnu. Cits jautājums – kurā laikā tas noticis. Ir nelielas aizdomas, ka Dobeles pārstrādātājiem kvieši pienākuši nesen. Labības inspekcijai ir uzskaite par ievešanas gadījumiem, un viss tiek fiksēts. Ja nu kādas mašīnkravas nav uzskaitītas, tās neko daudz neietekmē. Lielākas operēšanas iespējas pastāv ar lopbarības graudu ievešanu, kas šogad ienākuši 16 tūkstošu tonnu apmērā. Pieļauju, ka lopbarības graudu vietā ievesti pārtikas graudi, bet apgalvot nevaru. Maijā firmām par tiesībām tos ievest bija organizēts konkurss. Pie teikšanas tika «Balticovo» un citas.
Ukrainā par kviešiem maksā 50 – 60 dolārus par tonnu. Par šeit maksāto naudu turienes lauksaimnieki ar ķerru būtu gatavi graudus stumt uz šejieni. Eiropā – Anglijā un Francijā – graudus piedāvā vidēji par 150 dolāriem tonnā. Atvešanas un vietējos izdevumus pieskaitot, tas pats vien sanāk.»
Statistikas dati visai nosacīti ataino patieso stāvokli zemkopībā. Arī paši lauksaimnieki ziņu došanā ir visai atturīgi. Kad situācija varētu mainīties?
«Ļoti daudzi zemnieki uzskata, ka informācija par saražotās produkcijas daudzumu nevienam nav jāzina. Bet kāpēc tad šodien no valdības prasa atrisināt problēmas ar graudu nodošanu? Kā valdība var zināt, ka zemniekiem tie graudi būs, ka vajadzēs nodot? Bet deklarēšana, visa daudzuma uzrādīšana notiek ar milzīgām mokām. Informācijas bāze ir ārkārtīgi bēdīga. Tāpēc – ja spēlēsim viens ar otru paslēpes – galarezultātā klāsies grūti. Tas ir viens no uzdevumiem, kas ierakstīts valdības deklarācijā – sakārtot statistikas, uzskaites un informācijas tīklu. Es neloloju cerības, ka tas izdosies šai valdībai atvēlētajā laikā (dod, Dievs, līdz vēlēšanām noturēties), bet šai tēmai jāpievēršas nopietni. To, cik grūti ir strādāt bez objektīvas informācijas, izbaudīju jau rajona padomē.»
Bez zemniekiem laukos saimnieko arī tādas struktūras kā paju sabiedrības, kas salīdzinājumā ar pirmajiem nodokļu ziņā ir krietni neizdevīgākā situācijā. Vai nav gaidāmas kādas izmaiņas?
«Ar laiku nodokļu politikai ir jāizlīdzinās, arī šāda doma iestrādāta valdības deklarācijā. Nodokļu atvieglojumi ir viens no subsīdiju veidiem, kaut samērā slēpts. Patreiz notiek apsekošana par to, cik daudzi zemnieki atvieglojumus saņem, cik tie viņiem ir būtiski. Tad situāciju analizēsim, arī to, kā izmaiņas varētu ietekmēt kopainu. Jo sevišķi mazo ražotāju, lai nodokļi netiktu iekasēti no katra piena litra, no katra ienākušā lata, kas vēl nemaz nav uzskatāms par ienākumu.»
A. Vīgantes vēstulē no Ozolniekiem bija jautājums par zemes atgūšanas iespējām Sidrabenes pagastā. Par savu problēmu līdzšinējo rajona padomes priekšsēdētāju viņa informējusi vairākkārt.
«Lieta nodota valsts zemes dienesta Jelgavas nodaļai, kas atrodas Akadēmijas ielā 19, jo zemes lietas nav rajona padomes kompetencē. Acīmredzot dienests vēl nav sagatavojis atbildi. Taču, ja reiz pagasta padome pieņemusi lēmumu, ko konkrētais cilvēks uzskata par nepareizu un nelikumīgu, vienīgais pareizais ceļš ir pārsūdzēt to tiesā. Cita ceļa nav, nav vairs partijas komitejas vai kāda cita orgāna, kas dotu vadošus norādījumus.»
Kāpēc zemniekam netiek atmaksāts akcīzes nodoklis, ja degviela pirkta pagājušā gada nogalē, bet izmantota šajā pavasarī?
«Daudzi tā «iekrituši». Pagājušā gadā vēl nebija šī nodokļa pielikuma, oficiālās cenas pieauguma. Likums nosaka, ka akcīzes nodokļa pieaugums sākas ar šā gada 1. janvāri, un to nevar pārkāpt. Pretējā gadījumā sanāk «bizness».»
Notikusi pirmā valdības sēde. Kāds ir iespaids par Ministru kabinetu?
«Premjers savu viedokli katrā ziņā neuzspiež, katrs jautājums tiek diskutēts. Man tas patīk. Bet visa «sāls» slēpjas budžetā. Tiklīdz tam pieķersimies, tā «sakausimies».»
Vai kāds lēmums arī jau parakstīts?
«Zemkopības ministrijas sagatavotais par to, kā reģistrēt lauksaimnieciskās zemes izmantošanas izmaiņas, kad tā pāriet no viena stāvokļa otrā, piemēram, kā rīkoties, ja kādā platībā domāts stādīt mežu.»
Dzīvosiet Rīgā vai ik vakaru mērosiet ceļu uz Bērvircavu?
«Esmu iesācis braukāt, pamēģināšu, kā to iespējams realizēt dzīvē. Ceļā, ja ir ievēroti visi noteikumi, paiet stunda.»
Cik ātri varētu notikt iejušanās jaunajā amatā?
No vienas puses nav slikti, ja darbs jāsāk ar problēmu virkni, jo tā ātrāk iepazīsti visus mehānismus un to darbību. Grūti pateikt, man nav pieredzes, cik šis proces varētu ilgt. Mēnešiem diviem, kamēr visu aptveršu, vajadzētu paiet. Man svešāka ir Latgales puse, no nozarēm – zivsaimniecība un arī meža lietas, kuru Jelgavas pusē ir diezgan maz. Esmu ticies gan ar vienas, gan otras nozares pārstāvjiem, lai galvenās problēmas būtu skaidras. Meža lietās galvenais ir nodalīt pārraudzību un kontroli no apsaimniekošanas funkcijām.»
Kāda bijusi pirmā nedēļa pēc apstiprināšanas?
«Sākās ar kolēģu iepazīšanu, tikšanos ar palīgiem, padomniekiem, departamentu direktoriem, ministrijas centrālo aparātu, ko veido 80 līdz 90 darbinieki. Par ministrijas sliktajām un labajām pusēm vēl neko neteikšu. Darbinieku ziņā jāatrod līdzsvars starp jaunajiem speciālistiem un pieredzējušajiem, lai notiktu savstarpēja papildināšanās un tad tik tiešām ministrija būtu ļoti līdzsvarota. Pašlaik nopietni jāgatavojas Eiropas Savienības komitejas sēdei, kas septembrī notiks Latvijā. Jāparāda, kas izdarīts. Lauksaimniecībā ES komisārs pārmeta veterinārās likumdošanas nepilnības un trūkumus pārtikas kvalitātes kritēriju ievērošanā.»
Kas ir tas, ko kā zemgalietim, no Latvijas maizes klēts novada nākušam ministram, gribētos izdarīt?
«Viena no idejām, ko gribētu īstenot vai vismaz iesākt – uztaisīt konkrētus novadu, reģionu, rajonu ar nozarēm un ekonomiskiem aprēķiniem saistītus attīstības plānus par to, kas attiecīgajā nozarē, saskaņojot ar Eiropas Savienības attīstības tendencēm, būtu jāražo. Un subsīdiju mehānismam jādarbojas šajās konkrētajās nozarēs, konkrētajās tehnoloģijās. Jo ar pašreizējo niecīgo subsīdiju apjomu visu attīstīt nav iespējams. Zemgalē attīstība noteikti saistāma ar graudiem, cukurbietēm, kartupeļiem un dārzeņiem.»
Telefonakcijā Andris Rāviņš uzklausīja ne tikai jautājumus, bet saņēma arī pateicības vārdus no Jelgavas airētājiem un pilsētas slimnīcas filiāles.
