Vīrieša pašapziņu nosaka spēja sasniegt rezultātu, bet sieviete rod izpausmi jūtās un attiecību kvalitātē. Pašapziņas trūkums un nespēja runāt par problēmām ir viens no neveiksmju cēloņiem arī seksā.
Vīrieša pašapziņu nosaka spēja sasniegt rezultātu, bet sieviete rod izpausmi jūtās un attiecību kvalitātē. Pašapziņas trūkums un nespēja runāt par problēmām ir viens no neveiksmju cēloņiem arī seksā.
Par seksu var runāt kā par mākslu. Ir bezgala daudz iemeslu, kāpēc cilvēki vispār runā par to, turklāt katrs runātājs pušķo šīs sarunas ar savu pieredzi. Ļoti bieži tieši saruna atrisina būtisku problēmu, un vēlāk rodas atziņa, ka problēmas vispār nav bijis. Pat Bībele runā par seksu tieši un precīzi, piemēram, ļaujoties Zālamana Augstās dziesmas iespaidam, mums atklājas dzimumdzīves būtība ne tikai pirms daudziem gadsimtiem, bet arī mūsdienās.
Franču psihoterapeits Etjēns Žaleneks saka: «Spēju būt laimīgam var iemācīties. Ir jāiemācās apiet šķēršļus, tikt galā ar bailēm, atklāt vilšanās un paguruma īstos cēloņus. Nevar dzīvot tikai no cerībām un nožēlas! Sevi jāpiepilda ar mīlestību kā mucu, lai citi to var izmantot, kad tā līst pāri.»
Vēlēšanās tikt pamanītam
Nav svarīgi, vai gribi, lai tevi pamana viens cilvēks, vai gribi sevi reklamēt plašākai publikai. Nav svarīgi, kādi ir tavi mērķi, bet galvenais ir – tikt pamanītam. Reizēm cilvēks, nespēdams sevi parādīt pozitīvā plāksnē, cenšas to darīt jebkuriem ieročiem – pat ar agresiju, vardarbību, bērnišķīgu niķošanos. Viens no šādas rīcības iemesliem ir pašapziņas trūkums.
Vecāku un bērnu sarunas
«Man ar mammu ir ļoti grūti runāt par tādām lietām, jo parasti viņa mani neuzklausa, bet tikai uzspiež savu viedokli, nedomājot par to, kā es jūtos. Man gribas viņai tuvoties, uzticēties, bet viņa maļ tikai savu. Sekss – tas esot slikti, var notikt tas un tas. Nesaprotu, kāpēc viņa vienmēr tikai uzspiež savu vai arī izvairās ar mani runāt par šo tēmu. Līdz ar to es vispār negribu ar viņu runāt. Man ir kāda draudzene, vairāk nekā desmit gadu par mani vecāka. Ar viņu labprāt apspriežu jebkuru lietu, arī seksu. Reizēm pietiek ar kādu sīkumu, kā man pietrūkst, reizēm vajag tikai, lai mani uzklausa, jo sarunā pati atrodu atbildi uz nomācošo jautājumu,» stāsta Rita, kurai ir septiņpadsmit.
Pusaudžu sarunas
«Es augu, bet man trūka apliecinājuma, ka esmu vērtīgs. Tēvs jau agri aizgāja no ģimenes, bet mātei nebija laika ar mani parunāties, izzināt, kas manā bērna sirsniņā notiek. Likās, ka es nevaru neko, nesaprotu neko. Vienaudži apkārt plātījās, cik kurš meitenes paspējis iegūt, kādus varoņdarbus sastrādājis. Jutu, ka tas nav man, tomēr pamazām kļuvu viens no viņiem. Man teica, ka pārāk nopietni skatos uz dzīvi. «Paņem brīvāk!» mudināja draugi. Mainīju meitenes, nesapratu, ko gribu. Reibonis galvā, meitenes gultā, bet pats neapmierināts ar visu, kas notiek. Kad mēģināju par to runāt ar pašām meitenēm, viņas tikai smējās, lai es baudot dzīvi. Šīs sarunas man lika domāt, ka esmu pārāk naivs, taču es sāku apzināties, kas man ir vajadzīgs. Visu laiku bija kauns ar kādu runāt, ka gribu jauku ģimeni, jauku meiteni, jo, pieminot kaut ko tādu, man teica: «Beidz ņuņņāties, meitenēm tava romantika nav vajadzīga. Viņas grib, lai pamīlē!» Tagad zinu, ka neesmu nojūdzies,» tā stāsta Gaitis, kas šogad beigs vidusskolu.
Pilnīgi cits viedoklis ir Normundam, kas pavisam nesen no pubertātes vecuma ieskrējis šķietamā vīrieša kārtā: «Čaļu starpā mēs parasti iedzeram kādu alu, šņabīti un apspriežam, kur ņemsim meitenes šim vakaram. Tas taču ir normāli! Pēc tam nāk nākamā diena, un viss atkārtojas. Nekādas sarunas ar meitenēm par seksu parasti nenotiek, nopietnas attiecības ar viņām pat necenšos uzturēt, jo, kamēr savu dullumu neesmu izskrējis, par nopietnām attiecībām nav jādomā. Runāju par seksu ar vecākām sievietēm, kas ir vairāk pieredzējušas šajās lietās. Reizēm gan gadās sarunas par seksu arī ar sava vecuma meitenēm, bet ar tādām gultā neliekas. Ar viņām paliek draudzīgas attiecības, un viss. Diemžēl tādu meiteņu, ar kurām var nopietni parunāt arī par seksu, ir maz.»
Psihoterapeite Mārīte Kuprēviča ir pārliecinājusies, ka «svarīgākais dzīvē ir attiecības ar līdzcilvēkiem, bet galvenais – ar sevi. Ja cilvēks neiemācās mīlēt un sadzīvot ar sevi, tad nevarēs to arī ar citiem. Morāle ir sagruvusi šodienas pārprastās demokrātijas apstākļos, un attiecības ir kļuvušas perversas. Attiecībās bieži dominē vieglprātība un atbildības trūkums pret otru cilvēku.»
Draudzeņu sarunas
«Seksu es apspriežu ar savu draudzeni, bet ne līdz galam. Ir nianses, kurās nedalos ne ar vienu, pat ne vīrieti, ar kuru guļu. Ja viņš man prasa, vai ir bijis labi pēc kārtējā mīlas brīža, tad parasti saku, jā. Bet reizēm es meloju. Tie ir tie labie meli, jo baidos sagraut viņa pašapziņu, kaut arī dažreiz domāju, ka vajadzētu pateikt, kas tieši mani neapmierina. Attur no šā soļa bailes pazaudēt viņu, jo varbūt viņš var aizmiršanos meklēt ar citu sievieti,» saka Solvita.
Varbūt tieši par to būtu jārunā ar mīļoto vīrieti – tas ienestu ko svaigu attiecībās? Bieži cilvēki klusē, bet, kad rodas problēmas, secina, ka varēja taču to izrunāt agrāk! «Man ir bail no reakcijas,» tā Solvita.
Sarunas starp vīrieti un sievieti
«Es runāju par šādām tēmām ar sievietēm labprāt. No katras sarunas var ko iegūt. Pēc tam ir gan viela pārdomām, gan jaunas ierosmes. Tas ir interesanti. Gadās, ka mana sarunās gūtā pieredze dod iespēju atkal kādam palīdzēt ar padomu. Ir patīkami, ja vari palīdzēt cilvēkam, kas varbūt zaudē pēdējo cerību dzīvē. Reizēm jūti, ka sarunu biedrs vēlas runāt, bet kautrējas. Ja man šis cilvēks ir svarīgs, tad cenšos viņu izprovocēt uz sarunu. Galvenais ir radīt izjūtu, ka var uzticēties. Ne jau katrs uzreiz ir spējīgs atvērt savu sirdi un izstāstīt intīmās dzīves problēmas citam,» stāsta Andris, pie kura paziņas skrien, kad vajag izkratīt sirdi.
Sarunas kompānijā
Sarunām par seksu visideālākais variants ir jauktas kompānijas, kurās netiek šķirots vecums. Ieguvums atkarīgs no tā, kas sarunās ir bīdītājspēks – vai tā ir nopietna diskusija vai vienkārša pasmiešanās.
Senioru sarunas
«Manā vecumā runāt par seksu nemēdz, bet, ja kāds vēlas, tad labprāt padalos ar patīkamām atmiņām. Jaunības atmiņas – meitenes, balles, pirmie skūpsti, romantika… Tas ir labi. Vecumā jūties kā sens (nevis vecs) koks, pie kura var patverties bērni un mazbērni. Vismaz tā būtu jābūt. Esmu palicis viens, sieviņa nomira. Jaunu ņemt…? Varbūt. Bet, manuprāt, pirmajā vietā tomēr ir mīlestība…» tā domā Valters, kas nenokar degunu arī pirmspensijas gados.
