Nu aiziet! Visi viegli sakniebjam lūpiņas, pavelkam to kaktiņus nedaudz uz augšu tā, lai var redzēt, kādi mums smuki, balti zobiņi, un ķeramies pie darba!
«Nu aiziet! Visi viegli sakniebjam lūpiņas, pavelkam to kaktiņus nedaudz uz augšu tā, lai var redzēt, kādi mums smuki, balti zobiņi, un ķeramies pie darba!» Šķiet, tieši ar šādu priekšnieka norādījumu darbadienu sāk arvien vairāk apkalpojošās sfēras uzņēmumu Latvijā. Pamēģināšu es arī strādāt ar smaidu sejā, nenolaižot to visu raksta tapšanas laiku.
Nesen, braucot vilcienā, pilnīgi nejauši dzirdēju divu «McDonald» meiteņu sarunu. Viena sūdzējās par žokļa un vaigu sāpēm un grūtībām parunāt. Otra viņu mierināja – pirmajos mēnešos tā esot visām. Jāāā, darba trauma. Tad jau vajag dot pienu par smagu darbu! Iepriekšējais teikums ir pilnīgi bez ironijas, jo, tiklīdz radās iespēja, iegāju «McDonaldā» nogaršot sintētiskās uzkodas un pavērot ne mazāk sintētiskus smaidus. Iespaidi bija pat biedējoši. Līdz ausīm smaidīgas mutes komplektā ar noguruma un apnikuma nomocītām acīm. Gluži Orvela «1984», kur pēc smadzeņu skalošanas vai bailēs no represijām iedzīvotāji cenšas izrādīt savu apmierinājumu un pat laimi ar Lielo Brāli. Nu nē! Prom no šejienes – atpakaļ uz ielas!
Labi, ka nedzīvojam štatos. Tur katrs pretimnācējs biedētu ar mākslīgi savilktu «say – cheese» vieplīti. Pie bijušā «PepsiForuma» – kardināli pretēja aina: jaunieši, kas garāmgājējus un viens otru nikni novēro un cenšas iebiedēt ar «dežūr-Stallones-ģimjiem», it kā tas būtu izdzīvošanas jautājums. Tikpat smieklīgi un samāksloti.
Protams, ir patīkami šai cilvēku jūklī pamanīt smaidošu cilvēku, kas smaida tādēļ, ka jūtas labi, nevis tādēļ, ka smaids paredzēts viņa darba līguma ailē «pienākumi». Un šo dabisko smaidu amplitūda ir ellīgi plata. Tie ir tikpat neatkārtojami kā katra mirkļa emocijas. Pārfrāzējot veco teicienu – divreiz vienu smaidu nepasmaidīsi. Nevaru iedomāties kosmētiku, frizūru vai kādus tur skaistumkopšanas līdzekļus (īpaši gan tajos neorientējos), kas sievieti padarītu skaistāku nekā Īpašais Smaids īstajā brīdī.
Taču nedrīkst aizmirst arī iznīcinošos smaidus, piemēram, «kāds viņš ir «lohs»» vai «to jūs man vēl pieminēsiet» smaidu. Šķiet, šādas grimases spēj sāpināt pat vairāk nekā enerģiska lamāšanās un emociju izplūdi, bet vismaz tas ir patiesi.
Varbūt nav nemaz tik svarīgi – ļauns, mīļš, lišķīgs, muļķīgs, pavedinošs, aizvainojošs, iznīcinošs vai priecējošs – katrā ziņā ikviens smaids, zem kura vismaz slēpjas kāda emociju bāze, ir patīkamāks par mākslīgo «dežūrsmaidu».
Chirix
P.S. Uhh, kā jau solīju, visu šā raksta tapšanas laiku centos godīgi smaidīt. Tas tik tiešām ir sāpīgi.
P.P.S. «Keep smiling»
