Reizē ar tādiem parasto kājāmgājēju biediem kā velosipēdisti, skrituļslidotāji un strītbolisti vasarīgajās ielās iziet arī futbega spēlētāji.
Reizē ar tādiem parasto kājāmgājēju biediem kā velosipēdisti, skrituļslidotāji un strītbolisti vasarīgajās ielās iziet arī futbega spēlētāji. Latvijā gan to vairāk sauc par sipas spārdīšanu. Pēc vienas no lielākajām bumbiņu ražotājfirmas «Sipa – Sipa» nosaukuma.
Īsa vēsture
Līdzīgas spārdīšanas spēles pastāvējušas jau gadsimtiem: Ziemeļamerikas indiāņi spārdīja mazu koka bumbiņu, Nepālā žonglēja ar monētu, arī budistu mūki Indijā izmantoja līdzīgus paņēmienus koncentrēšanās spēju attīstīšanai.
Par futbega (no angļu vārdiem «foot» ‘pēda’ un «bag» ‘maisiņš’) mūsdienu izpratnē rašanās laiku tiek uzskatīts 1972. gads, kad Amerikā, Oregonā divi jaunieši Džons Stalbergs un Maiks Maršals, lai atgūtu kāju lokanību, spārdīja paštaisītu maisiņu ar… pupām. Lai padarītu nodarbi interesantāku, viņi izdomāja savus noteikumus un atklāja, ka šāda spēle var būt aizraujoša. Tai pievērsās arvien vairāk cilvēku. Galu galā sporta preču ražotājfirma «Wham-O» «saoda» tajā peļņas iespējas un pārpirka bumbiņu ražošanas tiesības.
Spēles veidi
Visvairāk futbegs ir izplatīts Amerikā, taču arvien straujāk tas pārņem pārējo pasauli. Kopš tā rašanās ir attīstījušies divi galvenie spēles paveidi – frīstails un tīkla spēle.
Frīstails ir izplatītākais futbega paveids – bumbiņas spārdīšana individuāli vai grupā. Saspēle notiek tikai ar pēdām vai galvu, var mēģināt atsist arī ar citām ķermeņa daļām, bet tas ir pārāk sarežģīti un neērti. Aizliegts lietot rokas: pat par garām lidojošas bumbiņas ķeršanu rokās klubos var izpelnīties soda punktus vai pumpēšanos. Nav nekādu īpašu citu noteikumu, un galvenokārt ar frīstailu jaunieši nodarbojas prieka pēc. Taču sacensībās žūrija dalībniekus vērtē četrās kategorijās – horeogrāfija, sarežģītība, dažādība un izpildījums (sacensības frīstailā notiek mūzikas pavadījumā). Tiek vērtēta arī oriģinalitāte un radoša pieeja. Katram trikam ir savs reitings pēc grūtības pakāpes.
Tīkla spēle ir badmintonam un volejbolam līdzīgs futbega paveids, ko spēlē viens pret vienu vai divi pret divi. Ar to Latvijā gandrīz neviens nenodarbojas, jo tīkla spēlei jau ir nepieciešams laukums (Starptautiskās futbega federācijas noteiktie parametri – 6,6m x 14 m) un tīkls (augstums – 1,65 m). Tomēr aizrautīgākie futbega amatieri atrod veidu, kā prasības apiet (piemēram, spēlējot pār velosipēdu, sētu u. tml.). Ar pēdu vai galvu spēlētāji sit bumbiņu pāri tīklam. Pēc oficiālajiem noteikumiem ir jāservē pa diagonāli un punktu gūst tikai servētāja komanda.
Kas attiecas uz inventāru, frīstailam ir nepieciešama praktiski tikai bumbiņa jeb maisiņš. Visbiežāk pieejamie ir ādas vai neilona maisiņi ar plastmasas granulu pildījumu, taču pastāv arī neskaitāmi citi to veidi, piemēram, tamborēti (īpaši ieteicami iesācējiem, taču ātri izjūk un kļūst pārāk lēni), vienkāršas auduma lupatiņas, kurās iesieti specifiski mezgli, lai panāktu oriģinālu lidojumu. Iespējama arī daudzveidība pildījuma ziņā – no smiltīm līdz speciāli veidotām granulām. Un kur tad vēl paštaisīto maisiņu daudzveidība!
Ja ir vēlēšanās nodarboties ar tīkla spēli, nepieciešams tīkls un laukums. Un pēdējā, bet ne mazsvarīgākā inventāra daļa – apavi. Pēc personīgās pieredzes varu ieteikt izvēlēties iespējami vieglākus un plakanākus apavus, vislabāk «Adidas» tenisa kurpes vai basketbola «kočus». Daži spārdītāji gan apgalvo, ka visērtākie futbegam ir futbola «buči», taču tā drīzāk ir gaumes lieta.
Rekordi
Kopš 1980. gada futbega rekordi tiek reģistrēti arī Ginesa rekordu grāmatā. Visi rekordi pagaidām pieder amerikāņiem:
individuālā žonglēšana – Teds Martins (63 326 sitieni, kopējais laiks astoņas stundas un piecdesmit minūtes); sieviešu individuālā žonglēšana – Konstance Konstebla (24 713 reizes, kopējais laiks četras stundas un deviņas minūtes); lielākais futbega aplis – Endijs Linders un draugi (964 spēlētāji) Kornerstounas fūtbega festivālā.
Situācija Latvijā
Lai gan spēlētāju skaits un meistarība ar katru vasaru Latvijā nopietni aug, iespējas nodarboties ar šo sporta veidu mūsu zemē ir ierobežotas, jo nevienā sporta veikalā nav iespējams iegādāties vienīgo frīstailam nepieciešamo inventāru – bumbiņu. Ik pa brīdim gan tās parādoties kādos uz ekstrēmajiem sporta veidiem orientētajos veikalos, taču tikpat ātri arī pazūd. Vienkāršākais veids iegūt sipas ir tiranizēt savus draugus un radus ārzemēs vai arī pašam aizšaut pakaļ. Nekur tālu nav jābrauc – tepat līdz Zviedrijai vai Polijai, arī Krievijas lielajās pilsētas tās var bez problēmām iegādāties. Raksta autors gan sākotnēji izmēģināja spēli ar dažādiem priekšmetiem – šķiltavām, tukšām plastmasa pudelēm, saņurcītām cigarešu paciņām un pat ar triecienizturīgo pulksteni (tas gan izrādījās nepietiekami izturīgs), līdz saņēmās pats pagatavot savu pirmo sipu no vecas zeķes un zirņiem, taču arī tās aerodinamiskās īpašības bija nepietiekamas.
Nopietnas sacensības un festivāli Latvijā nenotiek, nemaz jau nerunājot par kādu futbega klubu, taču pozitīvas tendences ir jūtamas. Redzot dažu cilvēku aizrautību, šķiet, drīz mēs būsim A grupā ar vēl kādu sporta veidu.
