Brīvība, šķiet, ir viena no trauslākajām demokrātiskās pasaules vērtībām. Trausla tāpēc, ka vienmēr atrodas pietiekami daudz indivīdu, kas šo jēdzienu labprāt tulkotu un izprastu pa savam.
Brīvība, šķiet, ir viena no trauslākajām demokrātiskās pasaules vērtībām. Trausla tāpēc, ka vienmēr atrodas pietiekami daudz indivīdu, kas šo jēdzienu labprāt tulkotu un izprastu pa savam. Brīvība tomēr nenozīmē visatļautību un likumu neievērošanu, kas zināmā mērā kļuvusi par neatkarīgās Latvijas iezīmi. Nevar teikt, ka PSRS pastāvēšanas laikā Latvijā nebija noziedznieku, taču vismaz viena no lielākajām sabiedrības sērgām narkomānija nezēla pašreizējos apmēros. Turklāt par visai skumju mūsu valsts perspektīvu jāuzskata sevišķi straujā narkomānijas izplatība jauniešu un bērnu lokā. Efektīvai cīņai pret to pietrūkst kapacitātes gan skolām, gan vecākiem, gan arī atbildīgajām tiesībsargājošajām institūcijām. Tāpēc apsveicams ir Labklājības ministrijas (LM) speciālistu uzsāktais darbs pie grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā, lai noteiktu, ka ar vecāku akceptu bērnus no narkomānijas var ārstēt piespiedu kārtā.
Proti, LM speciālisti lēš, ka optimālā gadījumā bērnus un jauniešus līdz 18 gadiem ar vecāku atļauju varētu sākt ārstēt piespiedu kārtā jau no nākamā gada sākuma. Būtu naivi cerēt, ka līdz ar šādu aktivitāšu uzsākšanu narkomānijas izplatība jaunatnes lokā tiks apturēta, taču, mērķtiecīgi īstenota, bērnu un jauniešu piespiedu ārstēšana varētu nest augļus narkotiku izplatības apkarošanā.
Kā motivācija nepieciešamībai īstenot šo ideju varētu būt Valsts narkoloģijas centra vadītājas Astrīdas Stirnas teiktais, ka, runājot par «piespiedu ārstēšanu», tiek domāta nevis ārstēšana piespiedu kārtā, bet gan piespiedu izolācija un tai sekojoša ārstēšana. Speciālistu pieredze rāda, ka tā nāktu par labu ne tikai no narkotikām atkarīgajiem jauniešiem, bet arī šo bērnu un jauniešu vecākiem un mediķiem. Diemžēl piespiedu ārstēšanas trūkuma gadījumā nereti veidojas situācija, ka, vēl esot narkotiku reibumā, jaunieši labprāt piekrīt ārstēties no narkomānijas, savukārt abstinences stāvoklī narkomāni visbiežāk aizbēg no ārstniecības iestādes. Šādā gadījumā ārstēšanai zūd jebkura jēga, bet bērnu un pusaudžu narkomānijas izplatība kļūst aizvien dramatiskāka: patlaban jaunākais ar HIV inficētais narkomāns ir tikai 11 gadu vecs zēns. Skaidrs, ka nemainot vidi un sabiedrību, šādiem dzīves grūtdieņiem nav ne mazāko iespēju atbrīvoties no narkotiku atkarības radītās nolemtības. Būtu nonsenss piespiedu kārtā ārstēt nepilngadīgos narkomānus, kas atrodas uz ielas.
Vēl attiecīgās valsts institūcijas un pašvaldības varētu izvērst pretnarkotiku propagandu, izmantojot gan plašsaziņas līdzekļus, gan vizuālo reklāmu, gan lekcijas skolās. Izskatās, ka salīdzinājumā ar primitīvo, bet efektīvo narkodīleru «mārketingu», valsts un tās tiesībsargājošās institūcijas bieži izrādās bezspēcīgas. Neadekvāti zemie sodi narkotiku izplatītājiem tikai pastiprina sabiedrības apātiju un palielina ar narkotiku izplatīšanu saistītās organizētās noziedzības visvarenības izjūtu. Ja šī LM iecere palīdzēs kaut dažiem desmitiem atkarīgo atmest bīstami apreibinošo vielu lietošanu, būs sperts mazs, bet ļoti vajadzīgs solis Latvijas nākotnes sabiedrības labā.
