Latvija arvien noteiktāk ir nostājusies uz ceļa, kas agrāk vai vēlāk mūs novedīs līdz labklājībai Rietumu izpratnē.
Latvija arvien noteiktāk ir nostājusies uz ceļa, kas agrāk vai vēlāk mūs novedīs līdz labklājībai Rietumu izpratnē. Par to, ka tas ir vienīgais loģiski pamatojamais valsts attīstības modelis, šaubas nerodas. Tikai visi esam pieradināti pie domas, ka vēl nedaudz jāpaciešas un sociālekonomiskā situācija uzlabosies (vismaz lielākajai sabiedrības daļai). Politiķi šos pieņēmumus nemitīgi pamato ar skaitļu lavīnu, makroekonomisko rādītāju pieauguma tempiem un Latvijas panākumiem ārpolitikā.
Tomēr realitāte bieži vien mums atklājas daudz nepatīkamākā gaismā, jo iedzīvotāji savos maciņos šo attīstību nemaz tā neizjūt, kā varētu likties, ieklausoties politiķu kaismīgajās runās. Par to liecina kaut vai fakts, ka vai ik gadu veiktajās socioloģiskajās aptaujās vairāk nekā puse aptaujāto respondentu sliecas atbildēt, ka viņu ienākumi ir saglabājušies iepriekšējā līmenī vai arī pat samazinājušies. Tas apstiprina viedokli, ka makroekonomisko rādītāju palielināšanās valstī vēl nenozīmē kopējās labklājības līmeņa celšanos.
Neapskaužamā situācijā ir nonākuši pensionāri, kuru Latvijā nav mazums. Šai sakarā jau var teikt, ka Latvijā ir izveidota moderna pensiju sistēma un, ja tā nesabruks, tiem, kas būs centīgi maksājuši nodokļus, kādreiz būs pieklājīgas pensijas. Taču tas nekādā ziņā neattiecas uz pašreizējiem pensionāriem, kuru ienākumu līmeni pielīdzinot iztikas grozam, mēs noteikti nonāksim pie mīnus zīmes (vidējā pensija valstī nepārsniedz 60 latu robežu, bet aprēķinātais iztikas minimums ir 89,83 lati). Atliek tikai minēt, kā var izdzīvot pensionārs, ja pat par labiekārtotu vienistabas dzīvokli ziemā jāšķiras vismaz no 30 latiem.
Var jau atkal prātuļot, ka visu uzreiz nevar sasniegt un kaut kas ir jāupurē kopējā labuma vārdā, bet – kāpēc mūsdienu Latvijas varasvīri šai upuru kategorijā iedalījuši gandrīz 600 tūkstošus pensionāru, kas ir ceturtā daļa no visiem valsts iedzīvotājiem? Arī viņi vēlas baudīt Latvijas valsts attīstības augļus, jo lielā mērā piedalījušies kā neatkarības atgūšanā, tā arī daudzos citos procesos, bez kuriem šodien nebūtu tādi, kādi esam.
Vēl bēdīgāk ir tas, ka kopumā valstī attieksme pret pensionāriem ir ne visai pozitīva. Nodokļu maksātāji atkal kurn par lielajiem nodokļiem, kas aiziet kopējā kasē un līdz ar to arī sociālajā budžetā. Paši pensionāri arī vairs nejūtas komfortabli situācijā, kad bieži vien viņi tiek uztverti kā nasta sabiedrībai un valsts attīstībai. Tomēr nevar celt valsts kopējo labklājību uz to cilvēku rēķina, kas kādreiz bijuši tieši tādi paši nodokļu maksātāji kā mēs tagad. Te jārunā par paaudžu solidaritātes jēdzienu, kas ir Rietumeiropas labklājības politikas pamatā.
Arī Latvijā nereti šis princips tiek uzsvērts kā labklājības sistēmas balsts, taču paaudžu solidaritāte pie mums ir tikai formāla parādība, jo smagajos sociālekonomiskajos apstākļos katrs kļūst par maziņu «napoleoniņu» un egoistu.
Tomēr, lai problēma tiktu risināta, nepietiek tikai ar valdības vai pašvaldību iniciatīvām, ir nepieciešama pašu pensionāru aktīva līdzdalība, jo pastāv virkne instrumentu, kā uzlabot pensionāru stāvokli arī bez tieša pensijas pielikuma. Politiķi ne vienreiz vien uzsvēruši, ka trūkst pašu pensionāru konstruktīvu priekšlikumu, jo pārsvarā viss tiek orientēts uz to, lai norādītu, cik grūti izdzīvot ir pensionāriem. Taču jāizdara diezgan nežēlīgs secinājums, proti, Latvijā jau tāpat visi ir pieraduši, ka pensionāriem, mediķiem, skolotājiem un vēl dažām kategorijām cilvēku ir zems ienākumu līmenis. Tieši tādēļ ar fakta konstatāciju nekas nebūs līdzēts. Ir nepieciešami reāli piedāvājumi, kā uzlabot pensionāru dzīves apstākļus, jo tāpat ir skaidrs, ka tuvākajā laikā ievērojami paaugstināt pensijas nebūs iespējams. Drīzāk pensionāri var cerēt uz kādām papildu atlaidēm (transportam, medicīniskajiem pakalpojumiem utt.), kas kaut nedaudz uzlabotu dzīves apstākļus.
Ceturtdien pensionāru sapulcē ir aicināti piedalīties arī Jelgavas Domes pārstāvji. Tiks spriests par pensionāru dzīves apstākļiem un iespējām tos uzlabot. Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja vietniece A.Verze atzīst, ka Jelgavā ir vieni no vislabāk izstrādātajiem sociālās palīdzības saņemšanas noteikumiem, kas ir liels atbalsts pensionāriem. Taču tā nekad nevar būt par daudz.
