Ir apmēram astoņi vakarā. Saule samtainiem stariem pieskaras parka kokiem un ar vienādu prieku spoguļojas sakoptu un nesakoptu namu jumtos.
Ir apmēram astoņi vakarā. Saule samtainiem stariem pieskaras parka kokiem un ar vienādu prieku spoguļojas sakoptu un nesakoptu namu jumtos. No pretējās ielas puses atlido dienas nogurumā iztvīkušu ceriņu kaislīgais aromāts. Paies dažas stundas, un baltās vālītes smaržos pavisam citādi – mazliet skumji un valgi. Kā atvadoties.
Pēc piecpadsmit gadu prombūtnes esmu atgriezusies strādāt savā dzimtajā pilsētā. Eju no redakcijas uz autoostu. Tikai trīs minūtes Jelgavas. Tikai trīs mūžības jelgavnieku…
Iepretī studentu kopmītnēm jauns puisis apturējis elegantu auto un ekspresīvi sarunājas ar diviem citiem. Sarunu nedzirdu, un nav pat vēlēšanās noskaidrot, par ko viņš stāsta. Vēroju puiša roku plūstošās kustības, izsmalcinātos žestus. Liekas – individualitātes pilni un runājoši ir pat roku pirksti. Apbrīnā gausinu soli. Manās fantāzijās ieskanas mūzika. Ja es prastu uzrakstīt baletu rokām, jaunais svešinieks būtu lielisks izpildītājs.
Pāreju ielai. Uz zivju veikala kāpņu maliņas nostutējies noskretis ubags. Garā, jau iesirmā bārda savēlusies. Blakus nolikta noplukusi naģene, no kuras večuks stīviem, saliektiem pirkstiem lasa laukā samestos santīmus. Raugos viņā un jūtu – lai kā arī censtos, es viņa pasauli nesapratīšu. Ubags pamana manu pētīgo skatienu un paceļ acis. Tajās nav ne prieka, ne skumju, ne izmisuma. Tikai šis brīdis. Eju un jautāju sev: vai es protu tā dzīvot?
Pāri ielai uz autobusa perona saspurgušas pusaugu meitenes. Vienai rokā maijpuķīšu pušķis. Lielāks kā pašas galva. Smaržo tik stipri, ka liekas – uz perona izaugusi vesela maijpuķīšu pļava. Un tad es ieraugu meitenes acis. Tik lielas un tumšas. Liekas – viņa noreibusi pati no sava pušķa. Kā transā.
Mikroautobusu atiešanas vieta. Vidusskolniece ar gariem, zirgastē saņemtiem matiem un ceļasomu zvana pa mobilo telefonu. Šogad vairs skolā nebūšot. Lai viņu negaidot. Tikko atbraukusi no Viļņas, interesējas par lidmašīnas biļetēm uz Kopenhāgenu. Kustības lietišķas, pašapzinīgas, enerģiskas. Varbūt arī es pēc tāliem ceļiem izskatos tieši tāpat? Un kas ir tas īpašais, kas ierakstās mūsu gaitā un kustībās, kad esam drīz te, drīz tur?
Jūlijā būs pasaules jelgavnieku 5. saiets. Šurp sabrauks tālu zemju cilvēki. Būs svētki, pasākumi, ekskursijas. Kas viņiem ir šī pilsēta? Un kas Jelgava ir «vietējam mohikānim»? Man ir svarīgi saprast, kas man ir šī pilsēta, lai patiešām te būtu un paliktu. Un tad es atceros savas trīs minūtes Jelgavas – pilsētu smaržās un sejās, kas ierakstās manī kā sendienu fotoplatē…
