Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17. un 18. maija numurā. Reizēm domāju: vai tagadējās fiziskajās sāpes nevarētu būt koncentrējusies mana kādreiz neizlietotā garīgā enerģija?
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17.
un 18. maija numurā.)
Reizēm domāju: vai tagadējās fiziskajās sāpes nevarētu būt koncentrējusies mana kādreiz neizlietotā garīgā enerģija? Vai tās nav šādā veidā transformējušās garīgās sāpes no nepierakstītā, kas manī kādreiz uzzibējis, taču laika trūkuma, nevērības, steigas vai citu svarīgāku vai mazsvarīgāku iemeslu dēļ nav ticis pierakstīts pat uzmetumu veidā – uz mazām zīmītēm, piezīmju blociņos, kladēs?
Tikai tagad, sāpju mocīta, kad nu jau varbūt viss ir par vēlu, esmu sākusi rakstīt. Pa visiem pakšķiem mētājas dienasgrāmatas. Zinu, ka savus darbus gatavus nedabūšu nekad – vajag daudz laika, spēka, enerģijas, lai to visu caurskatītu, izsijātu, sakārtotu, uzrakstītu – kaut vai tikai sev… Man ir vajadzīgs laiks. Daudz laika. Vai varētu būt tā, ka šīs miesas sāpes ir nākušas palīgā, lai atslogotu garu no tajā uzkrājušās bagāžas: tēliem, domām – no visa, kam vajadzīga atbrīvošana. Taču man nav un nekad nebūs laika! DZĪVODAMS TAGADNĒ, CILVĒKS NESPĒJ DZĪVOT NEKUR CITUR. Bet vajadzētu iemācīties. Un spēt.
***
Pie manis pēc piena nāk veca atraitne. Kādreiz viņa bijusi meldera sieva, gluži labi nodrošināta. Pa dzīves vidus posmu viņai gājis visādi: vīrs bijis pēc kara apcietinājumā, viņi zaudējuši mājas, visus iekrājumus. Tad, kad likās – viss ir atpelnīts, nu beidzot varētu sākt dzīvot, vīrs bija jau vecs un nomira. Viņa, izrādās, nepavisam nebija sagatavota vienatnes dzīvei. Nu jau astoņus gadus viņa ir viena – izdzīvojusi fiziski, bet ne garīgi. Garīgo vientulību acīmredzot viņa nespēja panest. Tagad šī vecā, neizglītotā sieva ir kaut kādu sektantu sludinātāja. Cenzdamās būt Dievam pateicīga un derīga, jo Viņš viņu sargā vientulības briesmās, viņa, pati nemaz neapjēgdama, ar saviem bezjēdzīgi naivajiem stāstījumiem par paradīzes laimi, debesu sodiem, eņģeļiem un sātanu, izdzen no domājoša cilvēka pēdējo ticības dzirksti. Vismaz no manas apziņas. Pie iepriekšējās varas viņa būtu laba ateisma propagandētāja…
Taču ir vēl arī citi tādi paši veci un vientuļi cilvēki, kam palasītie svētie vārdi mierina dvēseli. Ir no cietuma iznākušie, kurus šī sekta it laipni sagaida un sākumā palīdz pat materiāli, lai tie varētu atgriezties normālajā dzīvē. Jāšaubās gan, vai bijušie žuļiki ko vairāk par labu atzīst, izņemot materiālo palīdzību…Vecā tante visu savu iedzīvīti ziedojusi ticības vārdā. Tagad viņa jau ir nespēcīga vecuma un arī bada dēļ. Ticība prasa braukāšanu uz mācībām. Sludināšanai katru dienu jāvelta zināmas stundas. Pa to laiku dārziņā nepagūst ne īsi iesēt, ne novākt. Un vispār – cik gan spēcīgs cilvēks var justies, ja bieži jādodas ceļā? Es ātri paliktu slima no tā vien… Viņa ir izturīga, taču reizēm tāpat pagurst. CILVĒKS CILVĒKU TIKAI DAĻĒJI VAR SAPRAST, UN TAS PATEICIENS: «ES TAVĀ VIETĀ…» IR VISLIELĀKĀS MUĻĶĪBAS.
Es sludināšanu brīvprātīgi neuzņemtos, lai kā pēc ciešanām alktu mans Gars. Ja Dievam ir vajadzīgi atziņas ceļi un maldi, tad viņa kā bērns ir gana apjūsmojusi debesu valstību, kādu tai ar saviem vārdiem gleznoja citi brāļi – sludinātāji, gana ar īstu apustuļa apņēmību ķērusies pie «pareizās» ticības nešanas. Neņemot vērā izsmieklu, noraidījumu, vienaldzību. Viņa ar lielu dedzību runāja par ciešanām, kuras ticības vārdā uzņēmusies – tās tuvināšot viņu izredzēto pulkam…
KĀDĒĻ CILVĒKAM GRIBAS BŪT IZREDZĒTAJAM? LAI NESODA, NEMOKA, NEATSTUMJ, LAI RĒĶINĀS AR VIŅA VĀRDU. TAS IR TAS, KO DZĪVĒ NEIZDODAS PIEPILDĪT. Taču ilgas ir gluži cilvēciskas un saprotamas… Tagad šī sieviete ir kļuvusi pieticīgāka savās cerībās, arī vārdi zaudējuši kareivīgumu un daļu muļķības.
Ticība vienalga kam zināmā mērā balstās uz pārējā ignorēšanu, uz aklumu, un no malas tā vienmēr izskatās muļķīga. Kā visas aklās ticības.
Vecā sektantu piena sieva nāk un nāk. Sīksīkiem solīšiem velkas to milzu gabalu pa vasaras pārkarsētajiem putekļiem, lēni brien pa rudens dubļiem… Klunkuros pa kupenām ziemā… Savas sludināšanas dēļ viņa ir sanīdusies ar visiem apkārtējiem piena pārdevējiem. Nu viņa nāk pie manis: ar cerību, ka varbūt izdosies bēdās un vientulībā mītošo avi piegriezt to aitiņu ganāmpulkam, ko ticības gani it brangi prot vadīt uz pareizām ganībām. Kaut arī ikreiz apgalvoju viņai, ka neko citu nevēlos kā vien mūžīgu nāvi, viņa tomēr neatmet cerības, ka pēcnāves paradīze uz tūkstoš gadiem zem simt četrdesmit četru tūkstošu izredzēto uzraudzības varētu likt man pārdomāt un pievērsties viņas vienīgajai un pareizajai ticībai.
Ko lai daru – esmu tāda, kāda esmu. Iespējams, ka attiecībā uz ticības lietām esmu pilnīga aplamniece. Man ticības noliegšana maitā dvēseli – es to zinu. Apzinos. Nekad neesmu izpildījusi nevienu baznīcas rituālu, vienīgās ceremonijas, kurās esmu piedalījusies, bijušas radu bēres, kad glabā ar mācītāju. Garais ateisma laiks man ne ko deva, ne atņēma.
TICĪBA MANĀ IZPRATNĒ IR BRĪVA GRIBA. Paša brīvā griba, nevis citu cilvēku norādīta izrīcība, visādi rituāli. Tomēr veco sludinātāju es projām nedzenu. Lai gan ar grūtībām, tomēr valdos, lai vispār neaizliegtu par šo tematu runāt. Viņa grib pienu… Un man viņas ir pat žēl: pēc vīra nāves viņa ir zaudējusi savu kungu un pavēlnieku, nespēj dzīvot patstāvīgi un neatkarīgi. Viņa visu mūžu ir kādam kalpojusi, kāds devis pavēles. Nu viņai ir Tas Kungs. Nu viņa ir glābta no briesmīgajām bailēm, kādas nāk līdzi vientulībai, zudusi sevis nevajadzīguma apziņa. Viņa vairs nejūtas lieka šajā pasaulē. Viņai, lai cik murgaini izklāstīts, tagad tomēr ir dzīves mērķis. Ja šīs ticības nebūtu – kas un kā sniegtu mierinājumu un drošību šai vecajai sieviņai?
Viņas vecumā, neglītumā, muļķīgajās runās es mācos PACIETĪBU. Arī es pati jau esmu veca un neglīta. Ja nemainījusies iekārta, mani izvadītu «pelnītā atpūtā». (Ak, jā – nē taču! Man nav darbavietas! Nav arodbiedrības, kas sagādā atpūtas krēslu, pledu, dīvāna pārklāju vai ko tamlīdzīgu, noorganizē klubā svinīgo izvadīšanu, kur no Rīgas sabraukušie mākslinieki dzied un runā dzeju katram vienam par godu… Nez kā tas notiek šajos juku laikos?)
(Turpmāk vēl.)
