Akmeņkalis jau trešajā paaudzē Neils Saksons ir cilvēks, kas iemūžina cilvēku piemiņu, pēdējos atvadu vārdus, kas veltīti tuviniekiem.
Akmeņkalis jau trešajā paaudzē Neils Saksons ir cilvēks, kas iemūžina cilvēku piemiņu, pēdējos atvadu vārdus, kas veltīti tuviniekiem. Viņš ir vienīgais Jelgavā, kas izgatavo pieminekļus no sākuma līdz beigām – saskaldot lielos milžus laukakmeņus, līdz piemineklis gatavs. Neils veidojis piemiņas akmeņus arī saviem tuviniekiem – vecamtēvam un vecaimātei.
Neila tēvs, māte un abi vectēvi arī bijuši akmeņkaļi. Viņš turpina senču amatu, vairākkārt pārliecinoties, ka tas ir viņa aicinājums. Vectēvs, kas savā laikā ir strādājis pie pazīstamā meistara Ziediņa, savu dēlu sācis iepazīstināt ar amata noslēpumiem no četrpadsmit gadu vecuma.
Bez piecām minūtēm ārsts
Sākumā Neilam nebija nodoma turpināt senču amatu, jo līdz pat piektajam kursam Latvijas Medicīnas akadēmijā viņš studēja pediatriju: «Doma kļūt par ārstu radās spontāni. Iestājos – izmeta laukā par nemācīšanos. Iestājos vēlreiz – biju teicamnieks. Biju teicamnieks, bet jutu, ka tas nav mans aicinājums. Secināju, ka visu laiku būs jāsatiekas ar slimības nomāktiem cilvēkiem, ko nebūt nevēlējos. Taču uzskatu, ka neesmu laiku velti tērējis, jo tagad orientējos daudzos medicīnas jautājumos, tāpēc bieži vien nav vajadzīga ārsta vizīte.»
Ar āmuru un kaltu rokās
Neils stāsta, ka Jelgavā diplomētu akmeņkalšanas meistaru pagaidām nav. «Es varētu pretendēt uz meistara statusu, jo esmu vienīgais, kas sāk no paša sākuma – akmens skaldīšanas. Lielākā daļa amatnieku prot atsevišķus kalšanas darbus. Latvijā šo amatu var apgūt tikai pie meistariem – kādu laiku darbojoties pie tiem par zeļļiem. Gribi mācīties? Iedod tev rokās akmens kaltu, āmuru un – nokal akmenim līdzenu virsmu! No divdesmit cilvēkiem viens to izdara. Tas ir ne tikai smags fizisks darbs, bet arī izturības, pacietības pārbaude. Vajadzētu gan kļūt par meistaru – tīri pašapziņai. Padomā, kā skan – vienīgais meistars Jelgavā!» smej Neils Saksons.
Sākumā, būdams skolēns, Neils palīdzēja tēvam – lēja betona kapu apmalītes. Jau astotajā klasē viņš nopelnīja pats savu naudu. Tieši tā – nopelnīja, nopietni strādājot. Tagad nu jau paša dēlam Emīlam ir trīs gadi, bet viņš jau akmens izgriezumu ir saskaldījis. Tas zēnam bija iedots, lai ar āmuru neiesit pa pieminekli. Varbūt tiešām tas ir iedzimts, prāto amatnieks. Arī Neila sieva ir apguvusi dažus mākslinieciskās akmeņkalšanas darbus un palīdz pieminekļa apstrādē – izkaļ dažādus dekoratīvus elementus.
Mākslinieciskā kalšana – priekam
Nenoliedzami pieminekļu radīšana Neilam ir ne tikai sirdsdarbs, bet arī peļņas avots. «Tā ir sirdslieta, ar kuru grūti pelnīt dienišķo maizi. Taču nākamgad man ir nodoms braukt uz Rīgu pie meistariem mācīties skulptūru kalšanu. Māksla ir katrs darbs, kurā ir kaut kas oriģināls. Arī piemineklis tāds var būt. Bet citādi – no akmens var daudz ko izkalt mājai noderīgu. Esmu veidojis kāpnes, kamīna apdari, kamīnplauktiņus, pulētu akmens galda virsmu. Taču jāteic, ka pašlaik meistariem nav izdevīgi nodarboties ar mākslas akmeņkalšanu, jo darbs ir ļoti dārgs. Piemēram, meistars izvirpo akmens vāzi. Tai būtu jāmaksā apmēram simts latu, taču to par tādu naudu pārdot nevar. Turklāt Latvijā tiek ievesti lietuviešu akmens izstrādājumi, kas maksā trīsreiz lētāk, taču tas ir rūpnieciskais ražojums. Ar māksliniecisko kalšanu var nodarboties tikai sava prieka pēc. Tas pats ir ar kalējiem, galdniekiem,» stāsta Neils, «Kopumā gan izskatās, ka Latvijā tautas labklājības līmenis pamazītēm ceļas. Pirms pieciem gadiem tantiņa pasūtīja kapu pieminekli par 40 latiem, tagad jau var atļauties par 150 latiem.»
«Prieka pēc» Neils savu talantu un akmeni izmanto arī savai mājai. Viņš grib izveidot skaistu, oriģinālu akmeņdārzu, atpūtas telpu pie pirtiņas. Tur jau ir akmens galdiņš, akmens kājas soliņam, izgaismots akmens baseiniņš, kurā būs zivteles (dzīvas), neliels pavardiņš, kur uzcept gaļu.
Akmeņi – mūsu pašu un «importa»
Neils bieži braukā pa Latviju, meklējot kalšanai derīgus akmeņus. Jelgavas rajonā esot sastopami pārsvarā nelieli laukakmeņi. Tuvākās vietas, kur var atrast piemērotus, esot Vilce, Jaunspils. Lauku malās pēc meliorācijas darbiem izveidojušās akmens kaudzes. Akmeņkalis runā ar zemes īpašniekiem, īrē lielo kravas mašīnu un ved tos pie sevis.
Kalšanai esot derīgi apmēram desmit procenti no visiem akmeņiem. Pārējie ir ar plaisām. Pārsvarā Neils strādā ar granītu. Ar marmoru gan iznākot retāk. Tas ir jāved no Ukrainas, Itālijas, Vācijas. Latvijā marmora praktiski nav. Toties Latvijā ir kaļķakmens, dolomīts un Allažu šūnakmens, kuru pie mums aizliegts iegūt, jo tas ir unikāls – sastopams tikai Latvijā. Tajā iekšā ir pārakmeņojušies dažādu dzīvnieciņu, gliemezīšu nospiedumi. Granīts Ledus laikmetā ar šļūdoni ticis ieslidināts no Skandināvijas.
«Akmens ir mūžīgs, taču ūdens to var noslīpēt līdz graudiņam. Esmu dzirdējis, ka ar akmens putekļiem dažviet mēslojot laukus. Tā tas varētu būt, jo akmens sastāv no daudzām minerālvielām. Vienas krāsas akmeņiem ir arī vienāds šo vielu savienojums. Sarkanajā, piemēram, vairāk ir dzelzs oksīds.»
No akmens līdz piemineklim
«Kad ir izvēlēts un saskaldīts akmens, veidoju pieminekļa sagataves. Tās izvēlos pats vai taisu kaut kur noskatītas. Tad cilvēks izvēlas sev vēlamo pieminekļa formu, burtu druku, tekstu un noformējumu,» par savu darbu stāsta Neils. Viņš negravē portretus uz akmens un arī neiesaka tos pasūtīt, jo pēc trīs vai pieciem gadiem portrets apaugot ar sūnu. Tad piemineklim neesot nekāda skata. Tas tiek sabojāts. Piemineklis noteikti reizi gadā būtu jākopj rūpīgāk. Pavasarī ar mīkstu saru birstīti un ar spēcīgiem tīrīšanas līdzekļiem, piemēram, ar «Elbu» kārtīgi nobirstēt, tad nākamo gadu akmens būs tīrs. «Kalšanas procesā man patīk brīdis, kad darbs ir pusgatavs. Es iztēlojos, kāds tas izskatīsies savā vietā. Bet vislabāk man patīk strādāt radoši – kad pasūta kaut ko neikdienišķu,» skaidro mākslinieks.
Pieminekļu izvēli nosaka mentalitāte
Pieminekļus vēlas ļoti dažādus. Esot cilvēki, kas lūdz attēlot pat ordeni. Taču pārsvarā uz pieminekļa vēlas krustu. Pat neticīgie. Ir bijuši gadījumi, kad piemiņas akmeni sasaista ar cilvēka nodarbošanos, piemēram, ir attēlotas aitas, biškopim – bites vai šūniņas. Krievi biežāk izvēlas melnu vai sarkanu no visām pusēm apstrādātu kapakmeni, taču pēdējā laikā arvien pieprasītāki ir dabīgie akmeņi, kuriem tiek apstrādāta tikai viena šķautne, kur ir uzraksts. «Auseklīšu laiks uz kapakmeņiem ir garām. Tagad tos vēlas tikai ārzemju latvieši uz tuvinieku kapiem. Pašlaik ārzemnieki aktīvi sakopj savu radu kapavietas. Pats sev es gribētu tādu ekskluzīvu – oriģinālas formas, no visām pusēm pulētu,» smej Neils. Ir arī pasūtīti akmens soliņi, taču uz akmens ilgi nav ieteicams sēdēt, jo var dabūt pamatīgas muguras sāpes.
Par kapakmens uzstādīšanu varot sākt domāt apmēram gadu pēc apbedīšanas. No lielā laukakmens pieminekļa daļu var atšķelt apmēram vienas dienas laikā. Tas jāskalda šķiedras virzienā, jo tā tas ātrāk plīst. Uz vajadzīgo vietu Neils kapakmeni nogādā pa dēļiem uz rullīšiem, velkot to cauri visai kapsētai. Vienu pieminekli no sākuma līdz beigām varot izgatavot nedēļas laikā. Padomju laikos uz Jelgavu pieminekļus cilvēki braukuši pasūtīt pat no Ļeņingradas (Pēterburgas). Neila tēvs ir gatavojis akmeņus arī Amerikas pilsoņiem.
Atpūšoties un vērojot akmeņus
«Man patīk makšķerēšana. Tā kā dzīvoju pie pašas upes, tas ir dabisks process. Vēl patīk ar ģimeni ceļot pa Latviju. Tu brauc, pieturi, atsēdies, uzcep gaļiņu. Patīk būt pie dabas. Klusumā. Braukājot pa ceļam vienmēr apmeklēju kapus. Staigāju. Vēroju akmeņus. Mācos. Bet vispār – ja būtu tikai vairāk laika – hobijus izdomātu,» spriež akmeņkalis.
Sevi Neils raksturo kā savas tautas, taču ne valdības patriotu. «Esmu ļoti mierīgs un nosvērts, taču mani līdz baltkvēlei var nokaitināt cilvēku nekaunība, jaunbagātnieku attieksme pret dzīvi, jo tomēr uzskatu, ka ne jau naudā mērojama šī pasaule,» tā Neils Saksons, kam interesantais vārds ticis dots par godu pirmajam cilvēkam uz mēness.
