Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18. un 24. maija numurā.
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18. un 24. maija numurā.)
«Daudzi seni paziņas, mani no jauna sastapuši, vairs pat nepazīst. Man nav vairs pat tās sejas, kas bija pirms gadiem pieciem, pat pirms diviem… Taču jādzīvo ir arī ar tādu izskatu. Arī ar bailēm no vientulības.
Es nemelošu pati sev, apgalvodama, ka man nav no tās bail. Ja vien patiesi spētu ticēt, varbūt arī es ietu uz baznīcu. Ticībā, kādā esmu kristīta. Taču es nespēju tā ticēt, lai baznīca man būtu kas vairāk par senlaicīgu telpu ar plašiem vitrāžu logiem un akmens grīdu. Redzu materiālās lietas. Gars acīmredzot manī neiemājo. Man ir bail no vecuma, no slimību neremdināmajām mokām, kurās droši vien būs jāmirst.
IR TIK JAUKI IZTĒLOTIES AIZIEŠANU KĀ PAVEDIENA PĀRTRŪKŠANU… Bet cik bieži tās ir inkvizīcijas mokas, kad slimība pa dzīsliņai lēni plūkā un rausta šo pavedienu… Skaisti būtu baudīt kapsētas zemes mieru, bet – cik briesmīgas miesas gan nav guldītas zem zemes? Miers nācis pēc lielām ciešanām. Kā katram cilvēkam, man ir ļoti bail no tām, jo es zinu, ko nozīmē mokas. Un man ir pazīstama tikai maza daļa no tām… Bet cik gan daudz ciešanu nav redzēts citos cilvēkos? Gribas teikt: kā viņi to izcieta… Bet neizcieta taču! Nomira. Nomira ciešanās. Un katra tāda aprauta, godam nepabeigta dzīve kā biedinājums stāv manu acu priekšā. Ticība Dievam, es zinu, palīdz atvairīt šo ciešanu nejēdzības apziņu. VAR DAUDZ KO PIEŅEMT UN PACIEST, JA TAJĀ SASKATA JĒGU. Slimību ciešanās jēgu grūti saskatīt. Un kāda jēga no ciešanām, ko uzliek darbs? Tie ir vārdi, ko droši vien nevajadzētu rakstīt… Grēks ir pat domāt tā. Bet… JA NAV TICĪBAS, TAD TAČU ARĪ GRĒKA NAV!
* * *
Cilvēks nevar bez zemes. Arī es nevaru bez tās. Zemes cilvēks tātad. Mani pārņem nevarīgas dusmas, pārņem un moka, redzot nejēdzības, lieku darbu. Darbus, kuri augļu vietā nes tukšumu.
Nemācēdami un nevarēdami dot zemei auglību, cilvēki plēš un spaida tās virskārtu, cerībā no šīs virsmas kaut ko tomēr iegūt. Arī es esmu zemei par nespēcīgu – un šī nespēcības sajūta rada manī vainas apziņu, dzen mani izmisumā. Arī es aiz bezspēcības varētu pārdot zemi, kura mani vēl uztur, apkaut lopus un aiziet prom. Ja būtu uz kurieni iet. Meklētu vieglāku dzīvi. Man bail, ka aiz bezspēcības arī es varētu izdarīt tādu nodevību pret zemi… Šajās bailēs esmu vienota ar tiem, kuru vairs nav. Šo baiļu pamatā ir tukšo māju gruveši, trunoši baļķi, saplaisājuši vai sabrukuši, vībotnēs, nātrās un dadžos ieauguši mūri tuvākajā apkārtnē, kuros, jau man piedzimstot, vairs nebija dzīvības.
Vienaldzīgi es staigāju pa kastveida jaunceltņu kvartāliem pilsētās. Daudz tuvākas man nav arī vecpilsētas. Tās dzīvo savu dzīvi. Lai nu kādu, tomēr savu… Bet mirušās lauku mājas ir mirušas kopā ar veselām lauku cilvēku dzimtām. Tas nekas, ka pēdējie šo dzimtu tālākie atzari aug pilsētās. Viņi zemei ir miruši tāpat kā nošautie, izsūtītie, karu laikos prom aizklīdušie un atpakaļ nepārnākušie.
Mana dzīve šeit nav ne pārnācēja, ne atjaunotāja, pat ne uzturētāja vārda vērta. Es te gluži vienkārši esmu, un viss. Jau no laika gala. Esmu kā šie paši lēni sabrūkošie pamati. Kā vecie koki dārzā. Kā ceriņi, kas kuplo, svešai acij slēpdami sirdi plosošo postu. Un manī ir bailes – tādas pašas kā pagalma vecajai liepai, kas reiz taču stādīta ar domu, lai kodes nedzīvo mājā, kā pliederu krūmam, kā ziemciešu puķu ceram… Bailes klusi un nemanāmi iznīkt, izzust… Kam radīta zeme? Un ko katrs ar šo Dieva dāvanu darīs?
* * *
Esmu atkal iegājusi grāmatu pasaulē – lasu. Cik gan daudzi gadi vajadzīgi, lai uzrakstītu grāmatu: cik daudz pūļu, meklējumu, dažādu zināšanu, ne tikai burtu pārnešana vārdos un vārdu – jēdzienos, ko uzbur iztēle. LASĪŠANA IR LIELS GARĪGS DARBS. To var vēlēties apgūt, kā podnieks apgūst veidošanas māku, šuvējs vai maiznieks – savējo arodu. Mazcentīgie jaunie cilvēki gluži vienkārši tāpēc arī nelasa, ka nevēlas uzņemties pūles izzināt nesaprotamo, kas ir aiz vārdiem.
«Vējiem līdzi». Tāds skarbi poētisks nosaukums. Gluži kā pats romāns.
Lai grāmatu apgūtu, lai to apgūtu par vērtību, ir tik daudz jāzina! To, ka grāmata ir ar lielu jēgu, vērtību, ka tā tuvojas vispārinājumam, ar mākslas līdzekļiem parādot nepielūdzamo laikmetu maiņu, cilvēku attiecību un raksturu kropļošanos līdzi ekonomiskajām un politiskajām pārmaiņām–- to var izlasīt tikai cilvēks ar lielu dzīves pieredzi. Virspusīgam cilvēkam tas būs romāns par mīlestību kara un pēckara laikā…
Literārajos tēlos reizēm jūtu gandrīz vai dzīvas miesas siltumu, jūtu pulsējam asinis, jūtu viņu dvēseli. Tie ir piemineklis visiem tiem, kuri laikmetu griežos iet jaunajam laikam solīti pa priekšu, vēl dzīvodami vecajā sabiedrībā. Ne skaļā vārdā – par revolucionāriem – saucami, taču jaunā laika, jauno iespēju apdzīvotāji. Tie ir tie, kuri ienāks jaunajā laikā tīri praktiski: ienesīs savas mēbeles, pieliks logiem savus aizkarus, kuri – gribēdami ēst, dzert un ģērbties – izpostītajā zemē atstās pēdas ar savu darbu. Ar sarežģītajām darba devēju un darba ņēmēju savstarpējām attiecībām.
IDEĀLI MATERIALIZĒJAS, IEGŪST FORMAS, KĀDAS NEVIENS NAV GAIDĪJIS… Taču – vajag ātrāk gatavu, vajag vairāk, vispār – vajag! Un uzņēmīgais cilvēks darbojas. Nav laika prātošanai, ir darbības laiks! Steidzīgums, atsvešinātība. Mantu kults ienāk un ieņem paliekošu vietu cilvēku dvēselēs. Es lasu starp rindām, un man ir skumji…
IZAUG JAUNA PAAUDZE, KAM VECĀS PAAUDZES SVĒTUMI, CIEŠANAS UN BĒDAS NEKO NENOZĪMĒ. Tā tas notiek visur. Visā cilvēces vēstures gaitā. Ar prātu es to saprotu, taču skumjas sirdī tāpēc nekļūst mazākas. Pagātne paliek rakstnieku darbos. Rakstnieku – ne vēsturnieku, jo katra valdība taisa savu pagātnes versiju, izlemj, kas mums no tās jāzina, kādā interpretācijā, un par ko mums, tautai, nav nekādas daļas…
PAGĀTNE KĀPJ PRETĪ DEBESĪM PA ZĪDA KĀPNĒM, KO AUDUŠI RAKSTNIEKI, SAVU TAUTU UN TĀS VĒSTURI MĪLĒDAMI. Tās ir bezgallielas pacietības pilnas pūles. Piemiņa, mīlestība pret bijušo.
(Turpmāk vēl.)
