Žurnālistu bariņa ciemošanās Pļaviņu HES sākās ar dambja apskati. Daugavas HES direktors Gunārs Cvetkovs pasvītroja, ka pastāvīgi uzraudzīts tiek ne tikai aizsprosts, bet arī četrus kilometrus garais zemes dambis, kas ir noklāts ar betona virskārtu.
Žurnālistu bariņa ciemošanās Pļaviņu HES sākās ar dambja apskati. Daugavas HES direktors Gunārs Cvetkovs pasvītroja, ka pastāvīgi uzraudzīts tiek ne tikai aizsprosts, bet arī četrus kilometrus garais zemes dambis, kas ir noklāts ar betona virskārtu. Salīdzinājumam viņš piebilda, ka Rīgas HES dambja garums ir 15 kilometru, bet Ķeguma HES – tikai 1,9 kilometri.
Pēc tam apskatījām pašas stacijas betona aizsprostu. Te var piebilst, ka ārēji visas mūsu lielās hidroelektrostacijas izskatās viengabalainas, bet tā tas nav. Patiesībā tās sastāv no vairākiem it kā neatkarīgiem betona bluķiem, starp kuriem ir iepildīts speciāls bitums. Šīs bituma šuves tiek nepārtraukti kontrolētas, un jāpiebilst, ka tās ar savu elastību pieskaņojas pamatu nobīdēm, kas, laika gaitā pamatiem sēžoties, vairāk vai mazāk notiek. Ilgāka apstāšanās iznāca pie nejēdzīgi rūcoša strāvas transformatora, kas, ik pa laikam pieremontēts un atjaunots, strādā no Pļaviņu HES darbības sākuma – 1965. gada. Arī šo aparatūru ir paredzēts nomainīt (kas izmaksā palielu summu), jo garantijas laiks tai ir bijis tikai 25 gadi. Kaut kā neviļus ienāca prātā bijušā Aizkraukles ugunsdzēsēju priekšnieka Lavrentija Krotova reiz teiktais, ka viņš šo transformatoru dēļ lāgā nevarējis nakti gulēt. Tomēr viņa dienesta laiks šajā amatā beidzies bez piedzīvojumiem spēkstacijā. Bet te kāds no žurnālistiem iejautājās: «Vai var gadīties tā, ka pašā Pļaviņu HES pēkšņi pazūd strāva?» Proti, atslēdzas datori, ar kuriem tiek kontrolēta dambju drošība, celtnis vairs nevar pacelt aizsprosta aizvarus liekā ūdens novadīšanai… Atbildē tika noskaitīti četri varianti, kā ekstremālā situācijā varētu izlīdzēties. Kā pēdējais tika minēts dīzeļģeneratora palaišana.
Ekskursija beidzās ar brangu mielastu, kurā netrūka ne nēģu, ne ikru. Bagāti jau dzīvo neprivatizētais valsts uzņēmums «Latvenergo»! Tad sāka risināties runas, vairs ne tik daudz par dambju un aizsprostu drošību kā par Latvijas energoapgādi kopumā. Kā varētu iet tālāk? Pieņemsim, ka Ķeguma HES nostrādā vēl 150 gadu, Pļaviņu HES – 50 gadu. Iespējams, uz to laiku jau būs izgudroti kādi par elektrību efektīvāki enerģijas ieguves veidi. Taču, ja desmit piecpadsmit gadu laikā enerģētikā revolūcija nenotiek, pēc «Latvenergo» viceprezidenta Aigara Meļķo domām, mūsu reģionā elektrība varētu sadārdzināties. Pagaidām Latvija saražo apmēram divas trešdaļas pašpatēriņam nepieciešamās elektrības. Pārējais tiek iepirkts no Lietuvas, Igaunijas un Krievijas (visvairāk no pirmajām divām). Lietuvā dominējošā ir Ignalinas atomelektrostacija, kas patlaban dod ap 80 procentu no visas Lietuvā saražotās elektrības.
Sekojot pašreizējām Eiropas Savienības nostādnēm, IAES pirmajam blokam paredzēts darboties līdz 2004. gadam, otrajam – līdz 2009. gadam. Līdz ar to lietuviešu līdzdalība elektrības tirgū izbeidzas. Arī igauņiem viņu termoelektrostacijas, kas strādā, par kurināmo izmantojot degakmeni, ir jau novecojušas. Tas liecina, ka rodas nepieciešamība būvēt jaunas spēkstacijas. Var piebilst, ka nupat somi, neskatoties ne uz kādu «zaļo» domāšanu, uzbūvējuši jaunu atomelektrostaciju. «Latvenergo» speciālistu skati šajā sakarā atkal ir vērsti uz Daugavu. Vai nevajadzētu atsākt būvēt Daugavpils HES? Tie, protams, būtu miljardi latu, nedabīgi izmainīta vide, taču svaru kausu otrā pusē – zināma ekonomiska neatkarība. Īsāk sakot, Dainis Īvāns un Artūrs Snips – atmodas karognesēji, kas sāka nacionālo cīņu pret Daugavpils HES būvniecību, – paliek zināmā opozīcijā.
Varbūt pareizāk būtu iet «zaļo» ceļu. Taupīgi, dabai ļoti draudzīgi zinātnieki ir rēķinājuši: ja visās mājās Latvijā parasto kvēlspuldžu vietā saskrūvētu ekonomiskās elektroluminiscentās lampiņas, dabūtu to pašu efektu, ko uzbūvējot vēl vienu Ķeguma HES. Jautājums paliek atklāts. Taču vismaz šogad elektrības cenas nekāpšot – tā vienbalsīgi teica «Latvenergo» varas vīri.
