Mazliet citāda situācija ir pēc jaudas lielākajā Pļaviņu HES. Tās 56 metrus augstais betona aizsprosts ir būvēts nevis uz dolomīta klints, bet gan uz mālsmilts – smilšmāla grunts, tātad var nosacīti teikt, nedrošākas, pamatnes.
Mazliet citāda situācija ir pēc jaudas lielākajā Pļaviņu HES. Tās 56 metrus augstais betona aizsprosts ir būvēts nevis uz dolomīta klints, bet gan uz mālsmilts – smilšmāla grunts, tātad var nosacīti teikt, nedrošākas, pamatnes. Pasaules praksē uz klintīm būvēto aizsprostu augstums pārsniedz pat 200 metru, bet vismaz LLU hidrotehnisko būvju speciālistiem nav ziņu, ka uz mīkstas pamatnes būvētie aizsprosti kaut kur pārsniegtu Pļaviņu HES aizsprosta augstumu. Filosofiski ņemot, jebkurā rekordā ir zināms riska moments. Taču arī šajā gadījumā vismaz pagaidām nav pamata trauksmei. Protams, zem Pļaviņu HES aizsprosta, tāpat kā zem jebkuras būves, sūcas pazemes ūdeņi, tie lēni izskalo zem betona pamatnes gulošos iežus, taču šie izskalojumi pagaidām nav satraucoši. Aizsprosta pamatu sēšanās dēļ ik pa laikam iznācis regulēt ūdens aizvaru darbināšanai domāto celtņu sliedes, kas šajā ziņā ir visjutīgākās. Vēl jāpiebilst, ka drošības nolūkos šādi ūdenslīmeņa regulēšanai domātie aizvaru celtņi Pļaviņu HES ir divi. Vecajā Ķeguma HES pat ir ieprojektēts: – ja brīdī, kad nāk virsū palu ūdeņu vilnis, «visi striķi trūkst», aizvarus var pacelt ar svirām, ko pie rata griež divi vīri. Atgriežoties zem Pļaviņu HES, jāpiezīmē, ka 70. gados tur gadījies kāds «ģeoloģisks joks». Viena mērierīce uzrādīja, ka aizsprosts ir pavirzījies pussprīdi pret straumi. Tas nav iespējams, zinātnieki teic, ka kaut kāda iežu kustība bija notikusi pazemes slāņos zem aizsprosta pamatiem, kur bija iedziļināts «melojošās» ierīces atskaites punkts jeb enkurs.
