Uz tikšanos ar žurnālistiem bija ieradies pats «Latvenergo» prezidents Kārlis Miķelsons. Sestdienīgi dzīvespriecīgs laipnais vīrs, sagaidot viesus Pļaviņu HES, spieda katram atbraucējam roku.
Uz tikšanos ar žurnālistiem bija ieradies pats «Latvenergo» prezidents Kārlis Miķelsons. Sestdienīgi dzīvespriecīgs laipnais vīrs, sagaidot viesus Pļaviņu HES, spieda katram atbraucējam roku. Viņam līdzās virpuļoja zinātkārā pirmsskolniece meitiņa Luīze. Šādā ļoti brīvā gaisotnē es viņam uzdevu to smago jautājumu: «Kas tad īsti notiktu, ja tomēr kādā dabas stihijā vai citā nelaimē Daugavas aizsprostus pēkšņi pārrautu?»
Kārlis Miķelsons atbildēja: «Es nevaru jums to komentēt tāpēc, ka tā nav mūsu kompetence. Protams, šādi civilās aizsardzības krīzes plāni pastāv jau no padomju laikiem. Esam tos izspēlējuši un zinām. Iespējamā appludināšana ir izkalkulēta, un būtībā mūsdienās tur nekas nav mainījies. Taču tie ir slepeni dokumenti, ko tā nevaram dot.»
Miķelsona kungs man palika nepierunājams. Ko lai te piebilst? Manuprāt, Jelgavā katastrofu drošības jomā izpratne ir lielāka. Piemēram, pirms pāris gadiem Jelgavas Dome, rajona Padome kopā ar Šauļu pašvaldību izstrādāja un izdeva bukletu, kur vismaz elementārā līmenī, pat ar karikatūru palīdzību, katram saprotami tika izklāstīts, kas cilvēkiem būtu jādara, ja no dzelzceļa cisternām noplūstu indīgas vielas, izceltos ugunsgrēks u.tml. Acīmredzot «Latvenergo» gadījumā šādu informāciju vēl vajadzēs pagaidīt. Atlika ņemt to, ko dod. Un nevarētu teikt, ka ekskursija deva maz. Pirmkārt, bija patīkami iepazīties ar Daugavas spēkstaciju vadības jauno komandu: visi patīkami trīsdesmitgadnieki, kuru vidū arī LLU Lauku inženieru fakultātes absolvents Uģis Šulcs.
