Ceturtdien Latvijas Transatlantiskā organizācija Jelgavā rīkoja diskusiju «Kāpēc Latvijai jāiestājas NATO». Tajā piedalījās ārlietu ministrs Indulis Bērziņš.
Ceturtdien Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) Jelgavā rīkoja diskusiju «Kāpēc Latvijai jāiestājas NATO». Tajā piedalījās ārlietu ministrs Indulis Bērziņš. Īpaši aktuāli tas šķiet tādēļ, ka pēdējā laikā NATO prioritāte publiskajā informācijas aprites telpā ir palikusi dziļā ES ēnā. Taču atšķirībā no ES integrācijas procesa, kur vēl priekšā smagas sarunu sadaļas attiecībā uz NATO, lielākā darba daļa jau paveikta, turklāt nav nepieciešams referendums, kā tas ir ES gadījumā.
Ja attiecībā uz starptautisko politiku vispār kaut ko var droši paredzēt, tad kopš Eiroatlantiskās partnerības padomes ārlietu ministru sesijas Reikjavikā 15. maijā, kurā piedalījās arī Indulis Bērziņš, ir kļuvis skaidrs, ka jau šā gada rudenī visas trīs Baltijas valstis saņems uzaicinājumu iestāties Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO). Pēc tā paies vēl seši mēneši, līdz tiks parakstīts NATO līgums, un tad gads, kamēr to ratificēs visas NATO dalībvalstis, proti, par oficiālu dalībvalsti Latvijai vajadzētu kļūt 2004. gada pavasarī. Tomēr tā jau būs formalitāte, jo galvenais ir saņemt uzaicinājumu iestāties NATO.
Labvēlīgā starptautiskā situācija (ne tikai NATO sakarā) arī ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas valsts ārpolitikas veidotāji var starot kā maija saulītes, jo patiešām vēl pirms trīs gadiem par nopietnu NATO kandidātvalsti mūs vēl neviens neuzskatīja, taču soli pa solim Latvija sevi ir spējusi pierādīt starptautiski. Visupirms prezidējot Eiropas Padomē, tad sekmīgi uzsākot sarunas par iestāšanos ES un apliecinot savu ekonomiskās izaugsmes spēju, ik gadu kāpinot aizsardzībai atvēlēto finansējumu. Šogad tas ir 80 miljoni latu, nākamgad vairāk nekā 100 miljoni latu, bet līdz 2008. gadam jāpanāk, lai finansējums aizsardzībai sasniegtu 2% no IKP, kas ir galvenā NATO prasība.
Protams, var diskutēt par to, vai Latvijai vispār ir nepieciešams iestāties NATO un tērēt tam pietiekami daudz naudas, tomēr šīm diskusijām nav īsta pamatojuma, jo šai sakarā pēdējā izšķiršanās varētu būt rudenī Saeimas vēlēšanās, kas būs savdabīgs katalizators tam, ko īsti vēlas Latvijas pilsoņi. Lai gan arī tajās ir maz iespējamo variāciju, jo uz politiskās skatuves līdz šim nav parādījies neviens nopietns politiskais spēks, kas ir pret integrāciju NATO un ES. Svarīgākā funkcija diskusijām par NATO noteikti ir informatīvā, lai katrs zinātu, kādā organizācijā tad Latvija gatavojas iestāties, jo, «par» vai «pret» šajā gadījumā jau ir zināms, un sabiedrībai šo procesu ietekmēt būtu grūti.
Neapšaubāmi galvenais arguments, kādēļ vēlamies iestāties NATO, ir drošība, kuru garantē šīs organizācijas līguma 5. paragrāfs, uzsverot, ka uzbrukums kādai dalībvalstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visām NATO valstīm. Loģiski, ka runāt par fizisko drošību nav īsta pamata, jo, kā prozaiski uzsvēra arī ārlietu ministrs I.Bērziņš, izņemot Lietuvas preci, mūs šodien neviens neapdraud, jo pat teroristiem neesam pievilcīgi. Taču jārunā par drošību mūsdienīgā izpratnē, kad aukstais karš ir beidzies un draudi vairs nav tik konkrēti, kā tas bija agrāk. Jebkurā gadījumā drošība ir komplekss jēdziens, kas sevī ietver arī ekonomisko aspektu – ne velti Polijā pēc tās iestāšanās NATO investīciju apjoms palielinājās par 70%, turklāt NATO bija arī galvenais faktors, kādēļ starp Poliju un Krieviju ir tik labas un, galvenais, stabilas starptautiskās attiecības. Kāpēc nepārņemt pozitīvo pieredzi?
Neapšaubāmi svarīgs ir jautājums, ko tad īsti NATO valstis vēlas no mums kā partnera. Pilnīgi skaidras atbildes šai sakarā vēl nav, jo NATO prasības nav tik konkrētas, taču, ņemot vērā iepriekšējās sarunas, skaidrs ir tas, ka nekādas militārās bāzes bez mūsu piekrišanas Latvijā izvietotas netiks. Latvijai arī nav jāgatavojas milzīgas armijas uzturēšanai, jo NATO prakse rāda, ka mazās valstis kopējās drošības nodrošināšanai specializējas kādā jomā. Latvijas gadījumā tā varētu būt profesionālu miera uzturētāju, ūdenslīdēju vai kara hospitāļa vienību sagatavošana. Vajadzības gadījumā, saprotams, arī mums jābūt gataviem iesaistīties militārās operācijās, ja mūsu palīdzība tiks lūgta, taču ar to Latvijas armija daļēji nodarbojas jau tagad, piedaloties citu valstu karaspēka miera uzturēšanas misijās ar savām vienībām. Jāatzīmē gan, ka karadarbībā piedalīsies tikai profesionāli kareivji, kas būs izvēlējušies dienestu kā savu profesiju. Šai sakarā pāreja uz profesionālu armiju varētu būt Latvijas valsts nākotnes prioritāte.
Izvērtējot NATO prasības kandidātvalstīm, jāsecina, ka iekļauties jau gatavā drošības sistēmā Latvijai arī ekonomiski ir izdevīgāk, jo veidot savu drošības un aizsardzības sistēmu būtu dārgāk.
Kā veiksmīgākais posms Baltijas valstu, tai skaitā arī Latvijas, virzībā uz NATO ir kadru sagatavošanas jautājums, jo arī atbilstoši sagatavota virsniecība ir viena no NATO prasībām. Sagatavošana noris Aizsardzības ministrijas kompetencē atbilstoši «MERC» plānam. Te kā galveno priekšrocību, kāpēc šis jautājums risinās tik pozitīvi, I.Bērziņš minēja apstākli, ka Latvijai un pārējām Baltijas valstīm aizsardzības sistēma nav jāreformē un cilvēki nav jāpārkvalificē, jo viss tiek veidots no jauna jau atbilstoši NATO standartam.
Pastāv arī virkne problēmu, kas pēc mūsu iestāšanās NATO automātiski kļūs arī par mūsu problēmām. Zināmas bažas ir par to, kas sagaida NATO jau tuvākajā nākotnē, kad tai būs pievienojusies ne tikai Latvija, bet arī virkne citu valstu, paturot prātā, ka NATO visi lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi. Rodas pamatotas bažas par šīs organizācijas rīcībspēju. Turklāt, sabrūkot bipolārajam starptautiskās politikas modelim (ASV – PSRS – Krievija), vairs nav skaidri identificējams potenciālais agresors. Kopš 11. septembra notikumiem ASV vērojama pat tuvināšanās starp ASV balstu Eiropā (NATO) un PSRS mantinieci Krieviju, un, kas zina, iespējams, reiz arī Krievija kļūs par NATO dalībvalsti. Tas noteikti būtu arī Latvijas interesēs, jo tad Krievijai vajadzētu kļūt daudz demokrātiskākai un labvēlīgi orientētai pret kaimiņvalstīm.
Pasaulē veidojas jauni draudi, tai skaitā terorisms, dažādas ekstrēmistu organizācijas, informācijas tehnoloģijas. Šie cīņas līdzekļi nav skaidri identificējami, un pret tiem jāiedarbojas ar jauniem paņēmieniem, kas pamato to, ka jāmaina vai jāpaplašina NATO darbības mērķi. Taču, lai arī mēs varētu piedalīties kopējās drošības politikas veidošanā, vispirms ir jāsaņem uzaicinājums iestāties organizācijā (NATO), kas lielā mērā diktēs pasaules drošības politiku vismaz tuvākos 50 gadus.
