Tagad moderni ir tā: liela vai maza ballīte – nakts vidū gaisā šaujas salūta raķešu kaskādes. Visvairāk no uguņošanas cieš vecās pilis, ko tagad itin bieži dažādu svinamu dienu «atzīmēšanai» izmanto turīgi ļaudis.
Tagad moderni ir tā: liela vai maza ballīte – nakts vidū gaisā šaujas salūta raķešu kaskādes. Visvairāk no uguņošanas cieš vecās pilis, ko tagad itin bieži dažādu svinamu dienu «atzīmēšanai» izmanto turīgi ļaudis. Bīriņu pils parkā, piemēram, vismaz divus gadus uguņoja, kad vien iedomājās, pat divos trijos naktī, ar lielgabalu zalvēm vietējiem atgādinot demokrātijas iespējas jeb visuzdrīkstēšanos. Pēc iedzīvotāju sūdzībām vietējā vara nolēma vismaz salūtu laiku ierobežot, uguņošanas priekiem atvēlot stundu pirms pusnakts.
Svēteļi jau ir padzīti
Biežie salūti padzina no Bīriņu pils jumta svēteļu ģimeni, suņi kļuva nervozi, un govis norāva pienu. Cik likumīga ir šāda iejaukšanās vietējo iedzīvotāju dzīvē? Vai raķešu atliekas, kas krīt uz apkārtējo iedzīvotāju laukiem, nav ugunsbīstamas? Vai pēc to sadegšanas zemē neuzkrājas kaitīgas ķīmiskās vielas? Šie ir pilnīgi loģiski un pamatoti jautājumi, kurus esmu pētījis piespiedu bezmiega naktīs.
Pretēji Latvijas Republikas likumiem neesam saņēmuši atbildi nedz no Vidrižu pagasta Padomes, nedz no dabas sargātājiem Limbažos. Tāpēc krājām novērojumus, analīzes, lai pilsētu un ciemu «varenos» piespiestu godīgi runāt un maksāt par saviem mēsliem.
Esmu ne tikai ķīmiķis, bet arī viens no pirmajiem dzērveņu audzētājiem Latvijā. Kad ievedu no citām valstīm šo ogu dēstus, uz robežas vienmēr bija jāpaziņo visas dabai «kaitīgās» vielas, kas tiem nāk līdzi, un tad jāmaksā nodevas pat par špagata auklu, par dzelzs stiepli un maisiem, jo pēc likuma pat to utilizācija sadedzinot nes zaudējumus Latvijas dabai. Toties par salūta raķešu sastāvā ietilpstošajām bīstamajām vielām un to kaitīgumu neviens nezināja pat Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, nedz arī Labklājības ministrijas Valsts darba inspekcijā.
Sper gaisā to, kas deg
Izrādījās, ka tikai daļu no salūtiem Latvijā veic licencētas firmas, tāpēc neviens nevar būt drošs, kāda satura «ugunsbumbas» viņi šauj gaisā. Ziemā Bīriņu ezerā pēc salūtiem var atrast pat sprīdi biezā ledū izkausētus caurumus 10 – 25 cm diametrā. Uz krāšņajām ugunīm ir patīkami skatīties. Bet, ja to nodeguļus zemnieks atrod pie ēkām ar skaidu jumtu, pie malkas grēdas un siena šķūņa, tad bailes pēc katra salūta liek naktī celties un pārbaudīt apkārtni – vai kaut kur jau nedeg.
Manā rīcībā ir pasaules mineroloģisko datu bāzē ierakstītās zemes un ūdens analīzes no Laugas purva. Tās veiktas, lai pamatotu dzērveņu audzēšanas projektu. Jāpiebilst, ka ūdens no šā purva pēc četriem kilometriem ietek Bīriņu ezerā.
ASV analizēja desmit smago metālu sastopamību un daudzumu, kuru bīstamību neviens vairs neapstrīd. Šīs analīzes mūs pamudināja iet viņu pēdās un skatīties, kas notiek Bīriņos un ko varētu sagaidīt Rīga pēc savas 800 gadu jubilejas uguņošanas.
Vainīgo var noķert. Ja grib…
VARAM Latvijas Vides aģentūras laboratoriju daļā Jūrmalā redzēju tik mūsdienīgu, jutīgu tehniku, par kādu savulaik ķīmiķi varēja tikai sapņot. Analīžu augsto precizitāti un jutību apstiprināja arī rezultāti. Piemēram, tika konstatēts, ka 10 ha lielā Bīriņu ezera dūņās ir izšķīduši 3,6 g dzīvsudraba – viena sadauzīta dzīvsudraba termometra devums. Sniega ūdenī, kas ņemts no automašīnu stāvvietas, atrasts neliels daudzums svina un konstatēts, ka motora ilgdarbībai eļļai pievienots vara pulveris. Izrādījās – makšķernieks savu mašīnu bija iesildījis kādas 10 – 15 minūtes. Latvijas dabas sargātāji var noķert dabas piesārņotāju, ja vien ir vēlēšanās to darīt.
Analīzes rada šausmu murgus
Bīriņu ezera ūdens, tajā ietekošā strauta ūdens un sniega ūdens analīžu rezultāti un to savstarpējais salīdzinājums pārvērtās par īstu šausmu murgu, jo redzēt tik trakas lietas negadās bieži. Izrādījās, ka ezera ūdens, salīdzinot ar tajā ietekošo Laugas purva ūdeni, vismaz 4,5 – 5 reizes vairāk satur arsēnu, hromu, varu un niķeli. Svina saturs ezera ūdenī bija pat 8,4 reizes lielāks! Izkausētais virsledus sniega ūdens ledus svinu saturēja jau 141 reizi vairāk nekā sniega ūdens no četru kilometru attālā purva, niķeli – 42 reizes vairāk, kadmiju – 20 reizes vairāk, arsēnu, hromu, varu – 8 – 10 reizes vairāk. Sniegs virs ledus, salīdzinot ar ezera jau piesārņoto ūdeni, bija vēl 1,4 reizes piesārņotāks ar arsēnu, 20 reizes vairāk – ar kadmiju, 16 reizes – ar svinu, 9 reizes – ar niķeli, 8 reizes vairāk piesārņots ar dzīvsudrabu…
Izrādās, ka pāris gados laucinieku «svētībai» un «jaunkultūras» apgūšanai Bīriņos virs ezera salūtos izkaisīti vismaz 1 kg arsēna, 3 kg hroma, 4 kg niķeļa, 4 kg svina, 17 kg cinka. Raķešu degšanas pamatmasa – magnijs, alumīnijs, dzelzs – Bīriņu ezerā jau ir tonnās mērāma. Turklāt dažādu salūta raķešu uguņu iekrāsošanai izmanto aptuveni desmit kaitīgus elementus.
Balti putni un vārgi teļi
Bīriņu apkārtnē savairojušies albīni putni arī varbūt ir ķīmiskā piesārņojuma ietekmes rezultāts, vietējo ļaužu agrā plikpaurība vai gremošanas traucējumi var rasties, ēdot salātus no raķešu dūmu mākoņa nosēšanās vietas. Turklāt, kaujot trušus, kas neko citu kā vien Bīriņu pļavu zāli nav ēduši, izbrīna to bojātās aknas. Slikto ūdens analīžu dēļ vietējiem iedzīvotājiem aizliegts nodarboties ar zivju audzēšanu. Govīm aizvien biežāk gadās dzemdību sarežģījumi.
Kā pasakā – sistais nesisto nes
Bet ko pašvaldība, kurai jāgādā par savu cilvēku normālu dzīvošanu? Vidrižu pagasta Padome noorganizējusi 20 – 30 pilsoņu parakstītu apliecinājumu, ka viņi ļoti, nu ļoti gribot bez maksas priecāties par salūtiem. Tā esot pašvaldības lielā rūpe – piepildīt šo ļautiņu vēlmi!
Bet patiesībā mēs, tie, kas no tā visa cieš, maksājam bargu naudu, ļaujot pilsētniekiem uz mūžīgiem laikiem piesārņot savu zemi un mūsu pēcteču dzīvi! Saprotu, ka daži no tūristu apteksnēšanas saņem naudiņu, bet… tā arī ir Latvijas nauda, kas aiztek uz ārvalstīm par katru uguņošanas minūti!
Eiropa par gudriem mūs neturēs
Tagad vēroju, ko, ieraugot šo analīžu rezultātus, darīs Latvijas vides aizsardzības struktūras, jo tām ir jāuzrauga pašu pieņemtie likumi par dabas aizsardzību un to atbilstība ES prasībām. Eiropa gan šādu raķešu ārprātu tīrā dabā noteikti nesapratīs un mūs par gudriem vis neuzskatīs.
Andris Ansis Špats, Bīriņu pagasta zinātniskās pētniecības saimniecības «Gundegas» īpašnieks
