Laikā, kad tiek apspriesti pilsētas tālākās izbūves jautājumi, izteikti priekšlikumi un speciālisti ķērušies pie 1976. gadā izstrādātā ģenerālplāna koriģēšanas, gribu izteikt arī savu viedokli.
Laikā, kad tiek apspriesti pilsētas tālākās izbūves jautājumi, izteikti priekšlikumi un speciālisti ķērušies pie 1976. gadā izstrādātā ģenerālplāna koriģēšanas, gribu izteikt arī savu viedokli. Nepretendēju uz absolūti pareizu analīzi, tomēr 15 gadu (1959 -1973) aktīva līdzdalība pilsētas celtniecībā ir devusi zināmu pieredzi.
Protams, ka pilsētas izbūvē ļoti nozīmīgs ir galvenā arhitekta un viņa vadītā kolektīva darbs. Bet būtu nenopietni visus trūkumus ģenerālplāna izpildē, tāpat kā visus sasniegumus pilsētas izbūvē attiecināt tikai uz viņu darbību. Pilsētas atjaunošana un izbūve ir daudzu arhitektu, inženieru, dažādu speciālistu un simtiem strādnieku darbs. Jā, ne viss iecerētais ir izdarīts, bet, lai kā vērtētu iepriekšējos gados padarīto, varu droši apgalvot, ka bijušie arhitekti Ādolfs Krūmiņš (1953 – 1964) un Voldemārs Priednieks (1964 – 1986) darbojās godprātīgi. Domāju, ka arī tagadējais galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš sekmīgi turpina šo darbu.
Pirmais pilsētas ģenerālplāns tika apstiprināts tikai 1959. gadā. Līdz tam apbūve notika saskaņā ar centrālās daļas detaļprojektu un atsevišķiem kvartāliņu apbūves projektiem. Par veiksmīgu var uzskatīt, piemēram, pirmā kvartāla apbūvi 1948. gadā starp Lielo – Akadēmijas – Katoļu ielu.
Jaunais plāns deva stingrāku pamatu pilsētbūvniecisko problēmu tālākai risināšnai, bet bija pagājuši jau 15 gadi. Daudz bija padarīts drupu un gruvešu novākšanā, vairākas celtnes bija atjaunotas, tomēr tika pieļautas kļūdas, sevišķi tas attiecas uz sagrauto ēku atjaunošanu (Latviešu biedrības nams, Trīsvienības baznīca, pils teātris, tiesas nams u.c.). Taču jāatzīmē, ka daudzas lietas toreiz nevarēja izlemt ne galvenais arhitekts, ne pilsētas vadība. Nozīmīgi bija materiāli tehniskie nosacījumi un nauda. Turklāt valdības direktīva noteica visas karalaika drupas likvidēt jau līdz 1952. gadam.
Pirmā ģenerālplāna periods (1959 – 1976) raksturīgs ar izvērstu dzīvojamo māju celtniecību un ielu rekonstrukciju, aptverot lielākus kvartālus pilsētas centrā un ārpus tā. Veiksmīgi izplānots bija dzīvojamais kvartāls starp Pasta – Sudrabu Edžus ielu, kvartāls Dambja – Lielajā ielā. Celtniecībā izmanto visus toreizējos tipu projektus, sākot no ķieģeļu mūra konstrukcijas (316. un 318. sērija), tad paneļu ēkām (167-A sērija), beidzot – ķieģeļu – paneļu konstrukcijas ar lodžijām (103. sērija). Tas noteica ēku apdari, kas savukārt radīja vienveidību un pelēcību apbūvē. Arī darbu kvalitāte bija tikai viduvēja. Šeit galvenais arhitekts maz ko varēja mainīt.
1975. gadā Jelgavā notika Arhitektu savienības valdes plēnums, kas apsprieda pilsētas ģenerālplāna izpildi. Kopumā vērtējums bija apmierinošs, taču tika konstatēti arī daudzi trūkumi gan pašā ģenerālplānā, gan tā izpildē. Tas noveda pie jauna ģenerālplāna izstrādāšanas 1976. gadā periodam līdz 2000. gadam. Saskaņā ar to izstrādāja arī detalizētu centra rekonstrukcijas projektu, dokumentāciju pilsētas aizsargāšanai no applūšanas, tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas objektu izvietojumu un apbūves shēmas deviņiem jauniem dzīvojamo ēku kvartāliem (Satiksmes ielas rajonā, Pārlielupē u.c.). Sāka izstrādāt ģenrālshēmu rūpniecības zonai.
1986. gadā tika analizēta ģenerālplāna realizācijas gaita. Pozitīvi novērtēja iesāktos darbus rūpniecības zonas izveidē, toties daudz kritikas saņēma gandrīz viss, kas saistās ar dzīvojamo kvartālu apbūvi. Tika doti dažādi norādījumi trūkumu novēršanai, uzsverot, ka atbildīgais par ģenerālplāna izpildi ir galvenais arhitekts. Kopš tā laika ir pagājuši jau desmit gadi.
Koriģējot esošo ģenerālplānu, var rasties zināmas finansu grūtības. Kā norādīja Kaspars Riekstiņš, lieli piepilsētas rajoni vairs neietilpst pilsētas zemes fondā, bet ir privātīpašums. Tas sarežģī perspektīvās apbūves izvēršanu. Nav arī paredzams, ka tuvākajā laikā radīsies līdzekļi celtniecībai. Jācer, ka pilsētas turpmāko izveidošanu veicinās privātā iniciatīva.
Šā gada 17. jūlijā ģenerālplāna publiskajā apspriešanā tika izteikti vairāki priekšlikumi par centrālā laukuma nosaukuma maiņu un pārveidošanu, pilsētas «vēsturiskā kodola» saglabāšanu, rūpniecības objektu pārvietošanu uz nomali, atpūtas parku izveidošanu u.c. Laukumu jau varētu nosaukt hercoga Jēkaba vārdā, kā tas bija 1934. gadā, taču no tā laika laukuma nav palicis pāri pat ne bruģa akmens. Nekas, izņemot Trīsvienības baznīcas torni, vairs neliecina par «vēsturisko kodolu». Pareizāk būtu veidot modernāku apbūvi ap esošo laukumu, apvienojot mazos veikaliņus ar plašu vienlaidus sabiedriskas nozīmes celtni. Tādēļ pozitīvi vērtējamas iesāktās izbūves starp blokmājām.
Pilsētai trūkst plašāka atpūtas parka un brīvdabas estrādes. Uzvaras parks ir par mazu, bet jauno estrādi nekādi nevar nosaukt par izdevušos. Iepriekšējā ģenerālplānā bija paredzēts atpūtas parku izveidot t.s. Grebnera parkā, bet izmaksas – viens miljons rubļu – pilsētai nebija pa kabatai.
Ražošanas objektu «iznešana» ārpus pilsētas centrālās daļas bija paredzēta jau 1959. gada plānā. Taču, pakļaujoties Ministru padomes lēmumiem, «izņēmuma kārtā» tie arvien tikuši remontēti un paplašināti.
Nobeigumā gribu vēlreiz uzsvērt, ka iepriekšējā arhitektu un celtnieku paaudze šo 50 gadu laikā ir tomēr daudz padarījusi. Un ne jau viegli tas bijis! Galvenais, ka pilsēta ir atjaunota. Mums tā jāpieņem tāda, kāda ir. Nav nozīmes kritizēt un ironizēt, vajag ar aktīvu darbu turpināt veidot to labāku un skaistāku. Pilsētas attīstībai laika limits nav ierobežots.
