Tā par savu dzīvi prozaiski varētu teikt Jelgavas Autobusu parka mikroautobusa šoferis Dainis Lukmanis.
Tā par savu dzīvi prozaiski varētu teikt Jelgavas Autobusu parka mikroautobusa šoferis Dainis Lukmanis.
Sešus gadus pie «mikriņa» stūres un kopā četrdesmit gadu pa dzimtenes un pasaules ceļiem ir pavadījis mūsu šodienas varonis, kas man kā vienkāršai pasažierei acīs iekrita ar savu laipnību un saimnieka vērienu. Viņš savus pasažierus galapunktā cenšas nogādāt pēc iespējas ērtāk. Dainis atzīst, ka braucējiem ir jāuzvedas pienācīgi, netraucējot nedz citus pasažierus, nedz šoferi. «Nesen priekšējā krēslā līdzās man apsēdās jauns cilvēks un noāva kurpes. Jūs varat iedomāties, kāds aromāts izplatījās pa visu salonu. Es, protams, viņam palūdzu, lai uzauj kurpes atpakaļ, jo sabiedriskā vietā ir jādomā par cilvēkiem, kas atrodas ap mums. Nepatīk arī dzērāji. Viņi izelpo savu kuņģa saturu, un liek apkārtējiem to just. Un ja kādreiz vēl izvemjas! Nē, tādus pasažierus es nemīlu.»
Dainis ir komunikabls, ātri atrod valodu ar cilvēkiem. Ilgais ceļā pavadītais laiks ir viens no apstākļiem, kas viņu pilsētā padara pazīstamu. «Es nevaru iziet ar sievu pastaigāties uz ielas. Mani pazīst un sveicina cilvēki, tajā skaitā arī simpātiskas meitenes. Sieva uzdod jautājumus, atbildu, ka viņas ir manas klientes. Ārstiem ir sava klientūra, tāpat arī man, četrdesmit gadu pārvadājot pasažierus, ir izveidojusies savējā.»
Dainim patīk brīvo laiku pavadīt dabā. Nonākot pie šīs stāsta daļas, mūsu varonis kļūst nedaudz sentimentāls. Balss – klusāka, maigāka. Viņš to uzskata par īstu baudījumu – ieiet mežā un ieklausīties tā skaņās. «Putni čivina, kukaiņi san, koki sprakšķ. Tās ir tādas skaņas, kas mani atbrīvo no ikdienas burzmas un ielu trokšņiem.» Mežā var medīt, ko Dainis nereti dara. Stundām ilgi seko mežacūkai, tostarp izbaudot visus meža jaukumus. «Nav nekā jaukāka uz šīs pasaules kā daba – gan meži, gan pļavas – un laiks, ko var pavadīt tajā.»
