Gandrīz neizbēgami, runājot ar kādu Jelgavas mūziķi vai cilvēku, kas apgūst ģitārspēli, tiek pieminēts Kārlis Siļķe.
Gandrīz neizbēgami, runājot ar kādu Jelgavas mūziķi vai cilvēku, kas apgūst ģitārspēli, tiek pieminēts Kārlis Siļķe. Pēc pamatdarba LLU Lauku inženieru fakultātē, kur viņš ir dekāna vietnieks un lektors, Kārlis Siļķe divreiz nedēļā ierāda ģitārspēles pamatus studentiem un skolēniem. Interviju sarunājām vakarpusē, jo pirmssesijas laiks pasniedzējiem ir noslogots.
Cik ilgi jau mācāt ģitārspēli?
No 1964. gada. Tolaik spēlēju dažādos orķestros, un daži cilvēki prasīja, lai ierādu viņiem kādus akordus. Pēc tam nāca citi, tā lieta aizgāja un turpinās vēl tagad. Nekur sevi nereklamēju, jaunieši paši nāk. Ierādu viņiem pamatus, neveltot īpašu uzmanību stilam – kāds labprātāk spēlēs blūzu, kāds pievērsīsies klasiskajai ģitārai. Mūzika ir ļoti plaša. Nē! Tā ir bezgalīga.
Sākumā visi spēlējam uz neilona stīgām un ar pirkstiem. Mediatorus vajadzētu ņemt vēlāk, kad pirksti apraduši, tomēr, manuprāt, vislabākā ir spēlēšana ar pirkstiem, un arī virtuozi reti lieto mediatorus.
Kādēļ izvēlējāties šo nodarbi?
Īpaša virzība uz to nebija. Tā vienkārši iznāca, ka 1964. gada 15. oktobrī sāku strādāt Jelgavas kultūras namā par ģitārspēles pasniedzēju. (Pamanījis manu pārsteigto skatienu, Kārlis paskaidro, ka datumu atceras tik precīzi, jo tolaik bija jāaizpilda žurnāls un jākārto citas formalitātes par strādāšanu.) Daži uzreiz nāca ar sešstīgu ģitārām, citi – ar septiņstīgu, kuras pārtaisījām par sešstīgu. To var vienkārši izdarīt. Ja vajadzēja, tad noorganizējām mazu trīs ģitāristu ansamblīti, ar ko paspēlēt kādā sarīkojumā. Par virtuozu jau nevar kļūt šādos kursos. Dziedāšanā liela nozīme ir arī dabai, talantam, ģitārspēlē galvenais ir darbs, izpratne un mūzikas izjūta. Piemēram, Edgaram (Edgars Rubenis, «Driving South» ģitārists, arī bijis Kārļa Siļķes audzēknis – red.piez.) jau zēna gados ievēroju šo mūzikas izjūtu un apdāvinātību.
Liela nozīme ir tam, ka cilvēkiem ir iespēja spēlēt kopā, vienam otru papildinot. Bez nervozēšanas vai rāšanās, jo visi jau nāk brīvprātīgi, un lamāt cilvēku, kas nāk tikai pats sava entuziasma dēļ, būtu nekorekti. Viņi paši jūtas vainīgi, kad pamana savas kļūdas. Es pat īsti negribētu teikt, ka mācu cilvēkiem spēlēšanu, drīzāk vienkārši ierādu pamatus. Pārējais balstās uz viņu pašu iniciatīvu. Reizi gadā decembrī rīkojam atskaites koncertus, kur studenti kopā ar skolēniem uzstājas ar īsu programmu, apmēram 30 – 40 minūtes, bez īpašas tematiskas ievirzes. Arī piedalīšanās koncertā ir brīvprātīga, taču pēc koncerta, kad sākas izklaides, nervozēšana pāriet, ģitārspēle atraisās vēl vairāk.
Citreiz nodarbībās klausāmies diskus, kasetes, salīdzinām, kā muzicē virtuozi, kā citi ģitāristi, un mēģinām paši no tā kaut ko nospēlēt.
Kā mainījušies skolēni šo gadu laikā, kamēr pasniedzat ģitārspēli?
Ārprātīgi mainījušies! Klāt nākuši jauni stili. Tagad jau ģitāras spēlēšana kļuvusi par modes lietu, un daudzi dibina grupas, izdod diskus, pirms vēl kārtīgi apguvuši pamatus. Ir daudz vairāk iespēju dzirdēt ģitāras virtuozu ierakstus un apmeklēt koncertus, paplašinot savu redzesloku. Ģitāra tagad Latvijas mūzikā ieņēmusi lielāku lomu, nekā tas bija padomju laikos.
Kas ir vajadzīgs, lai sāktu spēlēt ģitāru pie jums?
Akustiskā sešstīgu ģitāra, vēlams, ar neilona stīgām, un vēlākajās nodarbībās arī nošu burtnīca. Nekādas īpašās iemaņas vai talantu nevajag, manuprāt, visu var iemācīties spēlējot.
Vai bijuši tādi skolēni, kas ļoti vēlas spēlēt, bet ir bezcerīgi viņam kaut ko iemācīt?
Tādu nav, ja ir vēlēšanās, cilvēks visu apgūst. Grūtāk iemācīties improvizēt, bet ar darbu var panākt ļoti daudz. Turklāt cilvēki bez priekšzināšanām, kad iemācījušies spēlēt vienkāršas etīdes, pavadīt kādas dziesmiņas, ir daudz lielākā sajūsmā nekā kāds ģeniāls ģitārists, kas progresējis daudz vairāk.
Kāda ir izjūta, redzot savu skolēnu sasniedzam ko lielu ģitārspēlē?
Ooo! Ļoti laba! (Smejas.) Bet apzinos, ka 95 procenti ir viņa paša darbs. Protams, patīkami, kad kāds mani uzslavē vai pasaka paldies. Taču tas nav mans pašmērķis – audzināt ģitāristus. Neesmu profesionālis pa mūzikā, mans pamatdarbs ir Lauku inženieru fakultātē. (Kā apstiprinot šos vārdus, blakus kabinetā iezvanās telefons, un Kārlis pazūd uz vairākām minūtēm, lai konsultētu kādu mazās hidroelektrostacijas īpašnieku.)
Vai pats arī turpināt mācīties? No kā?
Nē, jo nav laika. Gadu arī jau daudz. Protams, paklausos ārzemju virtuozus, bet nospēlēt tā, kā to dara viņi, ir nereāli. Sirdij tuvāks man ir spāņu ģitārists Armiks. Tas ir vieglāks stils, ko var klausīties arī strādājot.
