Šķiet, pirmo draugu atlasi mums ietekmēja vecāki apmēram bērnudārza vecumā, gan tik brutāli kā «nedraudzējies ar Janci, viņš taču ir huligāns, labāk ej spēlējies ar Andri, viņš ir kārtīgs puika», gan vienkārši izvēloties mūsu dzīvesvietu un skolu.
Šķiet, pirmo draugu atlasi mums ietekmēja vecāki apmēram bērnudārza vecumā, gan tik brutāli kā «nedraudzējies ar Janci, viņš taču ir huligāns, labāk ej spēlējies ar Andri, viņš ir kārtīgs puika», gan vienkārši izvēloties mūsu dzīvesvietu (līdz ar to arī pagalmu, smilšukasti, futbollaukumu) un skolu.
Taču ar pirmo skolas dienu vecāku ietekme draugu izvēlē jūtami samazinājās, jo viņi tos vienkārši neredzēja. Tur draugi tika meklēti pēc principa – kurš klasē kādā jomā ir «krutākais(-ā)» – vai vienkārši draudzējāmies ar tiem, ar ko ir pa ceļam uz mājām.
Nākamais posms ir draugu meklēšana pēc piederības līdzīgai subkultūrai (trivializēti to varētu raksturot: panki meklē draugos pankus un reperi – reperus). Un tiem dažiem, kas neklausās «A-Eiropu», šodien arvien grūtāk ir sameklēt skolā draugus. Vismaz līdz vidusskolai, kad noplok draugu izvēle, izejot no piederības subkultūrai, jo paplašinās interešu loks. Un izlaidums ir savā ziņā pirmais kritiskais punkts, pēc kura nostiprinās vidusskolas laikā izveidojušās draugu «blices», bet pamazām atbirst formālie «klases draugi». Taču ne jau uz ilgu laiku, jo drīzumā viņu vietu ieņems ne mazāk formāli «kursa draugi» un «kolēģi».
Universitātē arvien palielinās interešu loma, bet parādās arī agrāk visnotaļ minimāls dalījums pēc tā, no kurienes tu nāc. Par laimi, šis ne īpaši ētiskais dalījums pilsētniekos un «pāķos» nav īpaši izteikts Jelgavā, LLU studentu vidū, kur dominējošais esot «koju faktors». Bet Rīgā vai katrs ienācējs vismaz sākumā tiek ieskaitīts «lauķa» kategorijā.
Atceros, kad sāku politikas studijas savā universitātē, kā īpaši pozitīvo piemēru mums minēja kādu jauno politoloģi, kas sev bija noteikusi mērķi – katrā pieņemšanā vai diplomātiskajā pasākumā iegūt vismaz vienu draugu. Intereses pēc izvirzīju sev līdzīgu mērķi, taču pietika ar pāris pieņemšanām, formālām un neformālām sociāli politiski aktīvu cilvēku sanākšanām, lai saprastu, ka tas ir «pilnīgs sviests». (Protams, nevajag jaukt «kooperatīvo saišu dibināšanu» ar sadraudzēšanos.)
Īstenībā sadraudzēšanās koeficients iznāk diezgan vienkāršs – jo jaunāks esi, jo vieglāk iegūt draugu (taču tikpat viegli pazaudēt), taču, kļūstot vecākam, aug prasības pret apkārtējiem, paši kļūstam citādi un «tusēšanās» grupās kļūst arvien nenozīmīgāka, tādēļ jaunus draugus iegūt grūtāk, bet jau iegūtos vairs tik viegli nepazaudē.
Taču, par spīti visiem minētājiem sadraudzēšanās koeficientu ietekmējošajiem faktoriem, visbūtiskākās tomēr ir intereses, kas pavada draugu izvēli visa mūža garumā, meklējot gan sev līdzīgos, gan (retāk) atšķirīgos, lai būtu ar ko diskutēt.
Nobeigumā vajadzētu kādu citātu, taču prātīgākais, kas nāk prātā, ir runča Leopolda «Rebjata, davaitje zitj, družno!».
Chirix
