Esam pieraduši, ka Jelgavu sauc par studentu pilsētu. Taču jāņem vērā būtisks nosacījums – Jelgava pirmām kārtām ir zinātnes centrs. Lūk, kāpēc pie mums ierodas jaunie zinātkārie cilvēki no Latvijas malu malām un tagad arī no ārzemēm.
Esam pieraduši, ka Jelgavu sauc par studentu pilsētu. Taču jāņem vērā būtisks nosacījums – Jelgava pirmām kārtām ir zinātnes centrs. Lūk, kāpēc pie mums ierodas jaunie zinātkārie cilvēki no Latvijas malu malām un tagad arī no ārzemēm.
Pagājušās nedēļas nogalē Jelgavas pils aulā sanāca mūsu lauksaimniecības un meža zinātnes izcilākie zinātnieki. 1992. gada vasarā viņi apvienojās Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijā (LLMZA).
Tagad pienākusi organizācijas desmit gadu jubileja. LLMZA dibināšanas situāciju akadēmijas pirmais un pagaidām vienīgais viceprezidents veterinārmedicīnas zinātņu doktors Aleksandrs Jemeļjanovs raksturo šādi: «Jau atmodas sākumā kļuva skaidrs, ka agrārā zinātne ir nonākusi būtisku problēmu priekšā. Kāda būs Latvijas lauksaimniecības vieta kopējā tautsaimniecībā? Cik daudz un kādu produkciju jāražo, ko lietosim paši, ko un kam pārdosim? Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāji lielas cerības lika uz lauksaimniecības privatizāciju un stabilizāciju, agrārās zinātnes galveno darbības virzienu noteikšanu, precizēšanu un racionalizēšanu. Diemžēl vienlaikus nebija noteikta zinātnes organizatoriskā struktūra, zinātnes pārstāvjus nepieaicināja vai arī ļoti maz izmantoja privatizācijas politikas izstrādē. Labi zināms, cik neveiksmīgi beidzās šis privatizācijas process. Tehniku izvazāja, palika neapkopta zeme, izkāva dzīvniekus. Tā visa iznākumā lauku iedzīvotāji nonāca ļoti neapskaužamā situācijā.
Lielu triecienu agrārā zinātne saņēma arī ar tās eksperimentālās bāzes privatizāciju. Tā, piemēram, Latvijas Valsts lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūts, ko tagad pazīstam kā LLU zinātnes centru «Sigra», zaudēja sešas eksperimentālās saimniecības, kur atradās Latvijā visproduktīvākie dzīvnieki, šo dzīvnieku ciltskodoli. Privatizācijai atdeva Jaunpils Lopkopības izmēģinājumu stacijas 650 hektāru zemes, ko pirmās brīvvalsts laikā zinātniskiem nolūkiem no vietējiem zemes īpašniekiem bija izpirkusi valsts. Analoģiska situācija bija arī Zemkopības institūta atsevišķām saimniecībām. Šeit laikam skaidri jāpasaka, ka zinātnes finansējums vēl aizvien Latvijā ir viszemākais Eiropā – tikai 0,18 procentu no iekšzemes kopprodukta. Pēc finansējuma apjoma tas ir priekšpēdējā vietā, aiz mums paliek tikai Albānija.
Tolaik diskusijās un domu apmaiņās pagāja aptuveni divi gadi. Tas bija laiks, ko mēs zaudējām un ko varējām izmantot radošam darbam. Taču atzinīgi vārdi par atbalstu jāpasaka tā laika lauksaimniecības ministram profesoram Dainim Ģēģerim, tā laika Latvijas Lauksaimnieku savienības priekšsēdētājam Albertam Kaulam, bet jo sevišķi tā laika Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.
Un tā 1992. gada 4. jūnijā, sanākot vairāk nekā astoņsimt agrārajā zinātnē strādājošo zinātnieku delegātiem un LLU mācību spēkiem, tika izveidota LLMZA.»
Akadēmijas prezidents no 1992. līdz 1999. gadam profesors Voldemārs Strīķis, raksturodams mūsdienu krīzes situāciju agrārajā nozarē, par attīstību bremzējošajiem cēloņiem nosauca šādus:
1) aizraušanās ar importa precēm, vietējo resursu un izejvielu, arī darba resursu nepietiekama izmantošana;
2) zinātnes un tehniskā potenciāla nepietiekama izmantošana, pašu izstrādāto efektīvāko tehnoloģiju noniecināšana, zema materiālu, enerģijas resursu taupības pakāpe;
3) nepietiekama darba efektivitāte un intensitāte, kā arī aizkavēta vietējo darba resursu godaprāta veicināšana;
4) kapitāla nepietiekamība, tā izmantošanas zemā efektivitāte, kļūdas un godīguma trūkums privatizācijas procesā.
Profesors piebilda, kas tas notiek laikā, kad 400 tūkstoši hektāru no Latvijas lauksaimnieciski izmantojamās zemes netiek apsaimniekoti, pašapgāde ar pārtikas produktiem ir tikai 2/3, tostarp pašapgāde ar gaļu – tikai puse.
Runājot par LLMZA tagadējiem prioritārajiem pētniecības virzieniem, akadēmijas prezidente profesore Baiba Rivža minēja: augu un dzīvnieku genofods, selekcija, veterinārmedicīna, Latvijas augsnes un ūdeņi, meži un purvi, pārtikas izejvielu un produktu kvalitātes formēšana, atjaunojamie enerģijas avoti un izejvielu resursi, agrārās ekonomikas un lauku attīstība – saimniekošanas dažādošana, jaunu darbavietu radīšana. Prezidente uzsvēra, ka zinātnieku atbalstam jābūt gan labi attīstītām zemnieku saimniecībām (kas, piemēram, uz SAPARD fondu līdzekļiem), gan arī trūcīgajiem zemniekiem, kuriem pagaidām nav citas darbības alternatīvas.
***
Pateicos Latvijas agrārzinātniekiem un meža zinātniekiem, Jūsu akadēmijai par prasmi atrast savu godpilno vietu Latvijas zinātņu varavīkšņu spektrā un izsaku dziļu gandarījumu par patiesi harmoniskām saitēm, kas izveidojušās mūsu abu akadēmiju starpā, kuras nav aptumšojuši nekādi pārpratumi. Šo saskaņu lielā mērā noteikušas Jūsu akadēmijas vadītāju gaišās personības, visu Jūsu akadēmijas locekļu augstā profesionalitāte, kompetence, godaprāts.
Lai Jūsu vēlme uzzināt pēc iespējas vairāk par pamatvērtībām sakņojas mūsu gadsimtos izkoptajā attieksmē pret Zemi un Mežu, bijībā pret dabas ritmu harmoniju un Latvijas skaistumu! No sirds vēlu, lai šīs sajūtas, tradīcijas un novatorisms iedvesmo Jūs jauniem pētījumiem un jauniem panākumiem, lai dzīves izaicinājumi pārtop ieguvumos un attīstībā!
No Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta, profesora Jāņa Stradiņa apsveikuma LLMZA prezidentei profesorei Baibai Rivžai
