Pagājušajā nedēļā Hipotēku banka lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programmas ietvaros apstiprinājusi pirmos kredītlīgumus diviem mūsu rajona zemniekiem.
Pagājušajā nedēļā Hipotēku banka lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programmas ietvaros apstiprinājusi pirmos kredītlīgumus diviem mūsu rajona zemniekiem.
Elejas pagasta zemnieku saimniecības «Sīļi» saimnieki Velga un Egils Sīļi aizdevumu ņēmuši dārzeņu pagraba būvniecībai. Līdz šim dārzeņu glabāšanai izmantotas pārbūvētas noliktavas. Doma par jauna pagraba celtniecību nobriedusi jau pirms gadiem trim, bet tolaik par svarīgākām atzītas citas vajadzības. «Septiņi procenti gadā – tie celtniecībai ir normāli kredītprocenti, ko var mēģināt atmaksāt. Ja būtu jāņem par 14 vai pat 18 procentiem kā agrāk, to noteikti nedarītu. Tas lauksaimniekiem ir par daudz, jo mūsu produkcijai nav stabilas cenas. Vienu gadu kartupeļi maksā ļoti labi – 20 santīmu kilogramā, bet nākamajā cena var nokristies līdz trim santīmiem. Bankai tas nav arguments, tāpat jāmaksā līgumā noteiktais. Protams, arī, pastāvot pašreizējiem noteikumiem, ir intensīvi jāstrādā un nepārtraukti jāražo. Labi tas, ka kredītu piešķir latos – pierastāk un drošāk. Iepriekšējās valūtas svārstības ir pārāk svaigā atmiņā,» spriež saimnieks.
Sīļu ģimene pagraba būvniecībai uz 20 gadiem aizņēmusies 50 tūkstošus latu. Saimnieki aplēsuši, ka, pieliekot savus līdzekļus, pašu ēku izbūvēt un nosiltināt varētu par 70 tūkstošiem latu, kaut būvdarbu tāme liecina, ka šāda būve, pērkot jaunus materiālus, izmaksā visus 170 tūkstošus latu. Tāpēc saimnieki pēdējos gados meklējuši iespējas, kā tikt pie lietotiem būvmateriāliem. Un tas, iesaistoties agrāko gadu objektu demontāžā, viņiem arī izdevies. Liela nozīme ir tam, ka jaunajam 3000 kvadrātmetru lielajam pagrabam nevajadzēs liet grīdas segumu – būvniecībai izvēlēts netālu mājām esošais agrākajos gados asfaltētais laukums. Tālākā nākotnē dārzeņu glabātavā paredzēts uzstādīt saldējamās kameras dažādos temperatūras režīmos, lai dārzeņus varētu saglabāt līdz pat jaunajai ražai. «Pašlaik pārstrādātāji vēlas, lai kāpostus viņiem piegādājam maijā, jūnijā un pat jūlijā, jo veikali svaigi skābētu produkciju pieprasa visu gadu,» pamato Egils.
Dārzeņu audzētājiem būtu vieglāk, ja pārstrādātāji uzreiz pēc ražas novākšanas varētu pieņemt visu izaudzēto. Taču viņi no zemnieka preci vēlas saņemt tad, kad nepieciešams, tāpēc jāpielāgojas.
«Sīļu» saimniecība jau labu laiku piepulcējama nopietno dārzeņu audzētāju skaitam – nakts tirgus Rīgā viņiem ir noiets etaps – tas piederas piemājas saimniecībām. «Mēs vairāk orientējamies uz pārstrādātājiem, kas produkciju ņem lielās partijās – astoņas desmit tonnas vienā reizē. Un iznāk paradoksāla situācija – jo vairāk ražo, jo vieglāk ir pārdot,» saimnieks ir gandarīts. Ilgstoša un noturīga izveidojusies sadarbība ar pārstrādes uzņēmumiem Saldū un Suntažos.
Sīļi audzē tā saucamos smagos dārzeņus – kāpostus, galda bietes un kartupeļus, kuriem kopumā atvēlēti apmēram 50 hektāri zemes. Pārējā platībā (pavisam viņi apsaimnieko vairāk nekā 130 hektāru) augsekas nomaiņai tiek sēti ziemas un vasaras kvieši. Sākumā saimnieki nodarbojušies ar visu ko, arī lopus audzējuši, līdz izvēlējušies dārzeņu virzienu. «Graudaugiem mūsu zemes platības ir par mazu, lai attīstītos,» pamato Egils.
Viņa pārziņā galvenokārt ir saimnieciskas rūpes – zemes apstrādes, sēšanas, stādīšanas, novākšanas un piegāžu organizēšana. Velga visvairāk laika velta grāmatvedībai. Saimniecībā ir viens pastāvīgs strādnieks, bet stādīšanas un ražas novākšanas laikā talkā nāk sezonas strādnieki. Tiesa, sezonas darbi nav īpaši gari. Kāposti tiek sastādīti nedēļas laikā. Tiesa, darbs organizēts divās maiņās – no puspieciem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Ja izdotos sagaidīt jau pirms laba laika pasūtītās detaļas un divrindu stādītāju uztaisīt divreiz platāku, tāda raušanās neiznāktu.
«Savstarpējās attiecības paliek tādas, ka vairs nav īpaši jākontrolē padarītais. Strādnieku teiktajam var ticēt uz vārda,» bilst saimnieki, norādot, ka pagājušā ražas sezonā no sākuma līdz beigām noturējušies gandrīz visi strādnieki. Nav bijis kā citus gadus, kad pietrūkst pacietības karot ar tiem, kas pēc naudas saņemšanas nākamajā dienā sēž lauka malā un zem kāpostu lapām slēpj tukšās pudeles. Tiesa, vēl joprojām nav viegli atrast vīrus, kuriem var uzticēt jebkuru tehniku. Brīvi ir tikai tie, kas var strādāt ar lāpstu.
Tehnika Sīļu saimniecībai ir sava, nomāt nevajag. Protams, lielu daļu gribētos modernizēt – daži traktori ir pavisam veci. Pērn gan saimnieki nopirka vienu jaunu. Dažādi agregāti nepieciešami dārzeņu audzēšanai, un ar to iegādi, lai gan deficīta laiki šķiet sen aizmirsti, joprojām nav nemaz tik vienkārši. «Zemgalē tomēr ir ļoti savdabīga zeme. Kāpostu stādītājs Itālijā strādā nevainojami, bet mūsu smagajā zemē šis agregāts neder. Ir grūtības ar rezerves daļu piegādi. Citreiz esi gatavs maksāt vienalga ko, tomēr gribēto nevari dabūt,» skaidro Egils.
Sīļu ģimene pamazām labo tēva māju, uz kuru viņi nu jau pirms vairāk nekā duča gadu pārcēlušies no Rīgas. Tā kā abu mammas joprojām dzīvo Rīgā un laukos pavada tikai vasaras, Velta ar Egilu galvaspilsētu apciemo samērā bieži, bet, kā Egils saka: «Man tur vairs nav gaisa. Nevaru iedomāties, ko tagad tur darītu.» Laukos ir kur izvērsties arī jaunajai paaudzei. Nesen gan trīsgadīgais Ričards sācis apmeklēt bērnudārzu, jo mājās spēļu traktori vairs nav likušies tik interesanti, vairāk gribējies stūrēt ar īstajiem.
Protams, māju ātrāk gribētos pilnīgā kārtībā, labiekārtot apkārtni. «Bet nāk tā Eiropas Savienība virsū, un gribas to pienācīgi sagaidīt. Ja tagad neizdarīs, vēlāk būs vēl grūtāk. Izaudzēt esam iemācījušies, tagad jārisina kvalitātes un uzglabāšanas problēmas,» domā Sīļi.
Par ilgtermiņa investīciju kredītprogrammas nosacījumiem lasiet rīt ekonomikas lappusē!
