Vienkārši «tēvzemietis» Juris Dobelis, izrādās, sniedzis intervijas Valmieras TV, Valkas TV, Ogres TV un «Neatkarīgajām Tukuma Ziņām», un dažas no tām notikušas pirms pašvaldību vēlēšanām.
Vienkārši «tēvzemietis» Juris Dobelis, izrādās, sniedzis intervijas Valmieras TV, Valkas TV, Ogres TV un «Neatkarīgajām Tukuma Ziņām», un dažas no tām notikušas pirms pašvaldību vēlēšanām; Rīgas pašvaldības Ziemeļu rajona izpilddirekcija ir samaksājusi parastos 677 latus par šīm Dobeļa intervijām; vienkārši žurnālisti, kas šādas intervijas sameistarojuši, naudu paņēmuši un intervijas publicējuši, nekur tā arī saviem lasītājiem un skatītājiem nenorādot, ka par tām ir samaksāts. Viss ir tik vienkārši, ka neko pielikt, neko atņemt. Pat šāds fakts, kas pagājušās nedēļas nogalē izskanēja plašsaziņas līdzekļos, izskatās, tā vienkārši grib pazust. «No comments*», tā teikt.
Trakākais jau šajā visā elegantajā notikumā nav tas, ka, amatpersonām šādi rīkojoties, ir pārkāpti vismaz divi likumi – Radio un televīzijas likums (nedrīkst būt slēptā reklāma) un Partiju finansēšanas likums (pašvaldības nedrīkst finansēt politiskās partijas) –, trakākais nav arīdzan tas, ka noilguma dēļ ne televīzijas, ne avīze nekādu atbildību faktiski neuzņemsies. Pats svarīgākais, kas liek pievērst uzmanību, ir amorālums, ar kādu tiek veidota Latvijas publiskā telpa. Proti, no nopirktām intervijām, ziņām un aprakstiem. Žurnālistu korupcija? Ko jūs! «Es esmu politiķis un pildu savu deputāta pienākumu,» nopietnu argumentu izvirza J.Dobelis, sakot, ka viņam neesot jāzina, kas finansē viņa intervijas («Diena», 01.06.2002.).
Demokrātija nav iedomājama bez redakcionāli neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, tā nav arī iedomājama bez indivīdu tiesībām iegūt daudzpusīgu un nenopirktu informāciju. Interpretējot šo normatīvo apgalvojumu, var sacīt, ka demokrātija nav arī iedomājama bez finansētāju atklāšanas (vai vismaz norādes, ka pirktā informācija ir reklāma) gadījumos, kad plašsaziņas līdzeklis ir publicējis kādu pasūtījuma informāciju. Kovbojkapitālisma beigu periodā Latvijā, kur demokrātiju daudzviet balsta vai, pareizāk, grib balstīt tirgus ekonomikas pamatsakarība, tas ir, pieprasījums un piedāvājums, minētie principi ir apsūbējuši. Žurnālisti piedāvā, un politiķu pieprasījums pēc šāda abpusēji izdevīga darījuma aug (vai otrādi). Izskatās, ka Latvijā šādas žurnālistu un politiķu attiecības nosacīti jau izveidojušās par sistēmu. Savulaik pat Bojārs senjors kādā no savām zelta atziņām pauda, ka Latvijā gandrīz katru žurnālistu var nopirkt tā, lai viņš darbotos pēc «vējiņš pūš, salmiņš danco» principa. Negribētos, protams, pieņemt šādu cinisku atziņu kā atbilstošu Latvijas videi, taču pirms pašvaldību vēlēšanām notikušo «kumēdiņu» ar politiķiem (Radio SWH intervijas, LNT Brokastis u.c.) iespaidā, kur mudžēja no slēptajām reklāmām, nekādi nevar kategoriski šādu viedokli noliegt.
Slēptā reklāma ir viena no amorālākajām masu informācijas līdzekļu rīcībām attiecībā pret savu auditoriju. Var diskutēt par viena poliski ekonomiska spēka izdoto plašsaziņas līdzekļu neatkarību un likt tos pie objektivitātes kritēriju mērauklas. Taču tad, kad, piemēram, avīzē par noteiktu samaksu, lasītājam nezinot, kāds politiķis tiek pataisīts (pārfrāzējot «Kaukāza gūsteknē» izskanējušo klasisko frāzi) par sportistu, komjaunieti un, visbeidzot, skaistuli, tad, no profesionālās ētikas viedokļa, šāda rīcība nekādi nav attaisnojama. Un likums tad tiešām ir sekundārs (nu nav iespējams ar likumu ievērojami mazināt slēpto reklāmu!). Primāras ir profesionālās ētikas normas, kuras mums – žurnālistiem – ir fiksētas pat divos ētikas kodeksos, ja neskaita katra informācijas līdzekļa iekšējos noteikumus.
Bez šaubām, J.Dobeļa gadījums nav vienīgais, turklāt tas vairāk atgādina politisko konkurentu sāktās aktivitātes, taču tas principā diskreditē Latvijas plašsaziņas līdzekļus kā tādus. Jura Dobeļa «vienkāršā lieta» būtu didaktiski jāiztirzā profesionālajām organizācijām, piemēram, Latvijas Žurnālistu savienībai, bet kur nu! Vairāk par Tjarves aizstāvēšanu šī impotentā (domāts: nespējīgā) savienība acīmredzot nepaveiks.
Izskatās, ka pirms 8. Saeimas vēlēšanām masu informācijas līdzekļi sāk vairoties (kaut kādi mistiski TV kanāli un avīžlapeles), sak, lai tauta informētāka būtu. Un tad kāds viedais Jānis vai Miķelis šādiem tautas informētājiem stāsta, cik viņi labi, cik viss ir rožains un cik citi (citi Jāņi un Miķeļi) ir slikti. Bet pēc tam, kā smejies, dažs labs izdevums ātri vien pēc vēlēšanām pazūd. Labs gājiens iznāca, noteikti nodomā politisko partiju polittehnologi. Patiesi labs! Nekādas konfrontējošas informācijas, nekādas efektīvas diskusijas. Un tomēr, lai piedod Bojārs, Dobelis u.c. oratori, Latvijā visi plašsaziņas līdzekļi nav nopērkami. Vismaz «Zemgales Ziņas», jelgavnieki, to par sevi var apgalvot simtprocentīgi.
* Angļu val. – bez komentāriem.
