Turpinājums. Lai kā pūlētos, Sarma nespēja salasīt tekstu gandrīz puslappusē – rakstītājas lodīšu pildspalvā acīmredzot bija beigusies pasta. Doma tomēr turpinājusies, tā pabeigta, papīru skrāpējot līdz švīkām un pat uzplēsumam.
(Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija un 1. jūnija numurā.)
Lai kā pūlētos, Sarma nespēja salasīt tekstu gandrīz puslappusē – rakstītājas lodīšu pildspalvā acīmredzot bija beigusies pasta. Doma tomēr turpinājusies, tā pabeigta, papīru skrāpējot līdz švīkām un pat uzplēsumam. Kad nu beidzot rakstītais bija saprotams, Sarma turpināja lasīt.
«… to tomēr esmu pārlieku ikdienišķi piesaukusi un izniekojusi pie sīkām nepatikšanām, mazām nelaimēm.
MAN VAIRS NAV MIERINĀJUMA.
Ir jau par vēlu būt augstsirdīgai un pamanīties no spēles izstāties. Spēle ir beigusies pati no sevis. Un es esmu ziemas saltajā katedrālē. Savā dvēselē. Riņķoju savos maldu ceļos. Jau kājas pagurušas, pat domas – palikušas vairs tikai fiziski taustāmās: maizes soma, miltu maiss, ūdens spainis un piena kanna…
Un tomēr! Nastas rodas vienmēr no jauna. To nepietrūkst. Tās nenodilst no nešanas. Taču dvēseli esmu paspējusi gan atsaldēt, gan nodeldēt. To es pagūstu vienmēr, manī tā ir kā slimība. Nevaru īsti un pilnvērtīgi dzīvot: tāpat kā mušiņa viendienīte nevar ēst. Daba šo sīko kukainīti apžēlo līdz ar saulrietu.
Manas saules nāk un iet, dilst un pieaug mēness. Viss velti. Nekam nav nozīmes. Es novalkāju savas drēbes līdz pēdīgiem caurumiem. Taupu un neietaupu nekā. Nauda atnāk un zūd. Tāpat kā pakāpeniski zūd siltums un krāsas.
Gribēju dvēseli pasargāt, bet jāatzīst, ka tas ir neiespējami. Neiespējami ir tā dzīvē dzīvot kā ieiet saltā, neapkurināmā telpā un tur cerēt palikt uz dzīvošanu…
Dzīvojot es savus pieturpunktus saistīju ar visu, kas mani tajā acumirklī spēja noturēt, aizvilkt par soli tālāk. Visu laiku esmu bijusi kā bērns, kas mācās staigāt un stiepj roku, kad sagrīļojas solis. Viņš tic, ka nāks Glābējs. Bet es esmu tik izvēlīga, man nevar palīdzēt kurš katrs. Nevar palīdzēt tas, kas redz šo nedrošību… Es vēl aizvien esmu kaprīzs bērns, kas činkst pēc, savuprāt, iekārotām rokām un neiecietīgi atgrūž citas… Tā nav tikai niķošanās, tas ir mans Liktenis. Tas vada un pavada, tas gan izrāda pasauli, bet neļauj apstāties tur, kur nav paredzējis. LAI CIK APLAMAS IR MANAS PIETURVIETAS, TĀS IR MANĒJĀS.
Skatījos telefilmu «Vizīte pie Minotaura». Gudra un interesanta filma, kurā daudz pārdomu un atziņu. Par mūžīgajām vērtībām – lietās, cilvēkos. Par iespēju būt labam vai sliktam. Par pareiza cilvēka bīstamību, kad tas iegūst spēku, varu, un vienlaikus nav sapratnes, ar ko tas saskaras. Un vēl – par tāda cilvēka neizbēgamu bojāeju, kas neatrod sev vietu dzīvē. Šis gudrais, godkārīgais cilvēks, sevī nomocījies, atklāj, ka viņu pārņēmis garīgs nogurums, slimība, kurai viņš dod latīnisku nosaukumu un tulko to kā pretīgumu pret dzīvi… Riebumu pret dzīvi… Varbūt – dzīves noliegumu? Vienalga, kā to tulko, slimībai tik un tā ir progresējoša daba, no tās nenāk atpakaļ, neatgriežas atpakaļ dzīvē. Tā arī ir slimīgi patmīlīgas dabas īpašums. Dabas, kura ir un paliek vientuļa, kontaktēties nespējīga ar vidi, kurā dzīvo.
Šis cilvēks ir gudrs, citi viņu apbrīno. Citi savukārt nosoda par laiskumu, par ģēnija dāvanu neattīstīšanu. Taču cilvēks pats apzinās tās robežas, kuras viņā mīt, kuras viņš varbūt kā sapņus sev piedēvējis. Dzīve sapņus neatzīst par realitāti, un viņš pats dzīvei kļūst aizvien nevajadzīgāks. Sava iekšējā atsaluma dēļ.
Arī manī ir daudz kā tāda, ka varu sajust gara radniecību ar šo personāžu…»
***
Sāka krēslot. Saule jau bija norietējusi – nemanīta, kā tas notiek dienās, kad laiks apmācies. Nekādas tumsas gan vēl nebija, taču kakts gultā, kurā bija ierušinājusies Sarma, no dienas gaismas pamazām atvadījās. Uz pelēkās lapas burti kļuva aizvien pelēkāki, blāvāki, nesalasāmāki.
Aizvērusi kladi, meitene nodomāja: lūk, kas būtu varējis rakstīt recenzijas par izlasītajām grāmatām, redzētajām filmām – vienīgi lauku pamatskolu beigusī Tauriņiete! Un jēgas tur noteikti bija vairāk nekā vienā otrā veca profesionāļa pļepināšanā vai jauna, sevī pārgudra censoņa domu ekvilibristikas vingrinājumos. Tajos doma reizēm meta tādas «nāves cilpas», ka radās šaubas par autora veselo saprātu. Vai par savējo – ja ilgi un daudz jālasa. Te vismaz varēja saprast, ka cilvēks izjutis katru rindu, katru teikumu. Izjutis un domās vēlreiz it kā izdzīvojis. Un nemēģina spīdēt ar pasaulē sagrābstīto gudrību. Kā priekšā gan lai Tauriņiete «spīdinātos»?
No rīta Sarmu pamodināja drausmīgs troksnis: likās, ka brīkšķēdams, brākšķēdams un švīkstēdams gāžas mājas jumts.
Vienā rāvienā atmetusi segu, viņa tomēr nespēja tik ātri izlēkt no gultas – garais un platais naktskrekls, miegā grozoties, bija savijies vērpetē kopā ar virspalagu, un nu viņa bija kā gultai piesieta. Izbaiļu steigā purinādama un mētādama segu un palagus, Sarma uzmeta skatienu logam. Tur viss likās mierīgi. Saule nebija uzlēkusi, pat gaisma vēl tā īsti tikai ausa, bet rīta miglas nedaudz aizsvīdinātajā logā jau redzēja smaidīgos, pēc nakts labi atspirgušos dzeltenbrūnos gailardiju ģīmīšus…
Troksnis uz jumta nerimās, un viņa, visus tos kankarus kā pinekļus turpat zemē, uz grīdas, nometusi, izskrēja pagalmā. Pameta skatu uz jumtu, no kurienes nāca lielais ļembasts. Tur, izmisīgi spārnus kuldams, uz šīfera jumta slīpuma mēģināja noturēties jaunais stārķēns. Pieredzes un iemaņu trūkuma dēļ neveiksmīgi piezemējies, saprata Sarma. Garo, neveiklo kāju nagi skrapstēja un slīdēja, panikas kultie spārni būkšķēja pret jumtu. Vecie stārķi mierīgi stāvēja ligzdā un noskatījās. Satraucies bija tikai otrs jaunulis – brālītis vai māsiņa. Laikam saprot, kas sagaida pašu, kad atstās ligzdu, Sarma pasmaidīja. Bet kas to būtu domājis, ka no tādas mazas kļūmes var iznākt tik milzīgs troksnis!
Tiešām bija vēl bezgala agrs. Likās, ka pat koki vēl aizmiguši, migla pār ezeru snauž. Kur tam putnam tik agri jātriecas! Uzmundrinoši pametusi ar galvu visiem stārķiem, meitene gāja atpakaļ mājā iekšā. Arī te vēl miegaini snauda puskrēslā tītais priekšnams, trepes uz bēniņiem bija vairāk nojaušamas nekā saredzamas. Vien logi baltoja agra rīta pienbaltajā gaismā. Iekšā tik kluss, tik silts, tik droši un mājīgi…
Rīta miegs bija iztraucēts. Atgriezusies virtuvē, Sarma uzvārīja kafiju, ielēja to koši sarkanā plastmasas krūzītē ar tādām mīļām, baltām sirsniņām virsū un devās atpakaļ uz gultu. Celties augšā vēl bija par agru.
Krūzīte Sarmas rokā knikšķēja un ik pa brītiņam melodiski ietinkšķējās – laikam taču nebija domāta karstiem šķidrumiem. Bet izskatījās tik jauka… Nekas, jācer, ka izturēs.
Ielīdusi atpakaļ vēl miegaini siltajā gultā, Sarma atvēra svešo dienasgrāmatu tajā vietā, kur vakar aizvērusi. Lasīšanai nu bija jau pietiekami gaišs. Rīts nāca tik strauji!
***
«Kad sāpes aizvien vairāk attālina reālo no iespējamā, es gribu atbrīvoties arī no IEDOMAS. Jo tā ir pārvērtusies par mocītāju. Kad notveru kādu līdzību svešos cilvēkos, es jau vēroju šīs līdzības ar draudzīgu labvēlību. Tā ir slikta zīme! Tā es varu neviļus pielaist sev kādu pārāk tuvu klāt… Taču man pieder vienatne, klusums, tajā es varu dzīvot, cik nu vēl atlicis man tā dzīvotprieka, spēka. Varu vaidēt, kad sāp, sāpēs locīties, staipīt notirpušās, atmirušās rokas, pārciest lēkmes un gatavoties ieiešanai Mūžībā.
MŪŽĪBĀ IEIET PA VIENAM. VIENS. Arī no vissiltākās gultas, no vismīļākajām rokām.»
Sarma uz brīdi pārtrauca lasīšanu. Viņa mēģināja identificēties ar šo rindu rakstītāju. Gluži tāpat kā Tauriņiete – ar viņas lasīto grāmatu un skatīto filmu varoņiem. Iejusties cita ādā. Domās izdzīvot cita cilvēka dzīvi… Jā, viegli tas nebija! Lai gan arī viņa, Sarma, te nupat bija gluži viena – kā Tauriņiete, atradās siltā gultā, taču viņu nemocīja sāpes, kas vispirms rada bezspēcības, tad – nolemtības izjūtu. Viņa nav slima, un viņai nav jāmirst. Viņa sēž, omulīgi ietinusies mīkstā segā…, kurā dienasgrāmatas autore droši vien locījās sāpēs. Viņa, lūk, ar patiku lūkojas rīta svīdumā aiz loga un ar prieku sagaida jauno dienu. Jā, Sarma nopūtās: nav viegli iejusties cita ādā, taču šī bija atvieglojuma, nevis nožēlas pilna nopūta. «Nostāstos valda ticība, ka visvienkāršākā nāve esot nosalstot. Kad sāpes un spēja iet uz priekšu ir zudusi, atnāk miegains nespēks. Mani agrāk ziema baidīja, sāpināja ziedu aiziešana. Tagad tas liekas tik dabiski, es pat domās steidzinu ziedus ātrāk izziedēt, un tāda roze kā tagad aiz loga kupenā apsnigusi, nosalusi, tomēr nez kā saglabājusi savu asins sarkano krāsu, roze, kas skanētu, ja tai pieskartos, un acumirklī samelnētu, ja pēkšņi uznāktu atkusnis – tāda man liekas mūžīga. Pareiza. It kā citu es nepazītu, nezinātu, nemaz negribētu redzēt…
«Neesi tik ļauna!» man reiz teica čigāniete. Vēl tagad tie vārdi skan ausīs… Viņa, protams, domāja par naudas maciņu manās rokās, mana attieksme pret pasauli viņu nevarēja interesēt. Taču viņa ar saviem nepareizi tulkotajiem vārdiem uzminēja, sajuta, ka precīzāk būtu teikt – neesi tik skopa savās jūtās…
Ja es kaut ko nedodu, tad patiesi ne tāpēc, ka domātu par mantu, par sevi. Es nedodu aiz spītības! Aiz vēlēšanās sāpināt citus. Garīgā vienaldzība citas jūtas jau ir iznīcinājusi. DZĪVAS IR TIKAI SĀPES. ARĪ DVĒSELĒ. Varbūt man kļūst vieglāk, ja redzu, ka citam arī sāp? Sāp manis sagādātās sāpes… (Tas ir briesmīgi! Es tiešām esmu ļauna… Un reizēm grūti pašai saprast – es par sevi šausminos vai tīksminos?)
Man nepatīk ne līdzjūtība, ne maigums, jo tiem es neticu. Un tie neko nevar mainīt. Ne es pati spēju mierinot roku uzlikt uz otra pleca, ne arī no otra saņemt mierinājumu. Cilvēku straumē esmu tikpat vientuļa kā šeit, patiesā bezcilvēku vientulībā.
Gāju toreiz ļaužu plūsmā pa Rīgas tuneļiem. Krēslā tikai steidzīgu cilvēku silueti, soļu troksnis, virszemes duna, pelēcīgums no neskaitāmu kāju un riteņu saberztiem putekļiem, kvēpiem.
Kamēr es pati esmu nodarbināta ar savu steigu, kamēr man ir savs virziens šajā murdošajā straumē, es cenšos par to nedomāt. Tā ir manāma, bet neko nenozīmē. Taču brīžos, kad kāda grūta doma nomāc, kad steiga nav tik mērķtiecīga un dzenoša, šī straume var radīt ļoti nomācošas domas, pat bailes. Zinu, ka dienā, cilvēku masā īpašas briesmas neslēpjas. Vienīgi, ja tu nespēj kopīgā ātrumā traukties uz priekšu, ja nesamais traucē…, bet dienas laikā tās fiziski var būt gluži vienkārši neērtības. Dienas laikā ir pagrūti pret straumi tikt vajadzīgajā virzienā vai krustot to, vai arī iegrūsties sānejā. Kamēr ir fiziskais spēks, tas nav neiespējami. Bet par stundām, kad straume apsīkst, tik pārliecināta un droša neesmu. Cilvēku plūsma ir kā ūdens straume, tā ietver sevī visu – gan tīro, gan netīro. Tūkstošu tūkstoši aiztrauc savās gaitās uz neatgriešanos.»
Sarma atkal pacēla acis no grāmatas. Viņa nekad nebija Rīgu uztvērusi tā! Ne tik pierasto cilvēku straumi, ne to, ka neviens tevī pat neskatās. Katram savas gaitas, un tas ir tikai dabiski, ka citi tevi netraucē! Un tu – netraucē citus… Tā tomēr bija lauku klusumā, lauku sirdsšķīstajā naivumā auguša cilvēka iedoma, ka tu kādu varētu interesēt. Vai tev nav smags nesamais, vai kas nesāp, ja ir tik izmocīta vai nogurusi seja… Rīga cilvēku sejas neredz! Rīga redz kājas, riteņus, riepas. Jūt cilvēku elkoņus, mašīnu bamperus. Dzird motoru rēkoņu, smagās tehnikas dārdus. Ne putna dziesmoto prieku, ne cilvēka dvēseles sāpi Rīga nedzird. Sarma jau sen bija samierinājusies ar to, ka Rīga ir kurla, akla, nejūtīga… Vai tiešām kādu tas vēl satrauc?
«Cilvēkos mīt dažāds dziņas. Acis redz materiālās vērtības. Sirdis neievēro to, ko prāts novērtē naudā. Dvēseles runa, ja es ko bilstu, daudzās acīs neatstaro pretī. DAUDZU ACĪS IR TUKŠUMS.
(Turpmāk vēl.)
