Pirmo reizi Kaukāzā nokļuvu 1996. gadā. Divu stundu lidojums ar lidmašīnu no Maskavas, un es jau biju Adlerā.
Pirmo reizi Kaukāzā nokļuvu 1996. gadā. Divu stundu lidojums ar lidmašīnu no Maskavas, un es jau biju Adlerā. Tālāk mans ceļš veda uz Krasnoje poļana – kūrortu augstu kalnos, turpat, kur kādreiz atpūtās komponists Čaikovskis. Adlerā no lidostas ar «taksi» aizbraucu uz autoostu. Autobuss ilgi veda mani pa kalnainiem ceļiem, veicot bīstamus pagriezienus. Skatījos pa logu un bailēs drebēju, kad autobusa vadītājs tik tikko neaizskāra klints sienu, vai arī piebrauca tuvu pie aizas malas. Skats gan pavērās brīnišķīgs – bet lejup labāk bija neskatīties!
Reiz, kad kopā ar citiem tūristiem sēdēju pie kamīna un pārrunāju dienas notikumus, negaidīti sāka snigt. Sniegs krita lielām, smagām pārslām. Aizsniga taciņas, apsniga lapas. Sniga vairākas stundas, un es ar vislielāko interesi vēroju notiekošo, jo sniegs sniga zaļos kokos. Dzīvoju netālu mazā vasaras mājiņā. Pienāca laiks doties mājup. Novēlēju labunakti un taisījos doties ārā pa durvīm. Durvis nekustējās. Kad pēc trīs stundām tās neizdevās atvērt, mēs sapratām, ka esam ieputināti. Tā kā istabā nekļuva gaišāks, sapratām, ka esam aizsniguši līdz jumtam.
Mēs bijām pārliecināti, ka kūrorta glābšanas vienības ātri mūs atraks, jo šajā apkaimē lieli sniegi nav nekāds retums. Tomēr izjūta nebija pārāk laba – jutos kā eksistenciālistu grāmatās. Ne gluži robežsituācija, drīzāk tās mēģinājums. Sākumā ļoti nervozēju, vēlāk pielāgojos. Ēdiena – papilnam, un bija iespēja to gatavot. Arī radio varēja klausīties.
Pēc trīs dienām mūs atraka. Ar neizsakāmu prieku klausījos lāpstu radītajā troksnī. Tās sitās pret mūsu mājiņas jumtu, sienām, durvīm. Beidzot varēju atstāt savu ieslodzījuma vietu – izgāju no mājiņas. Man priekšā atradās Lielā Kaukāza grēda. Liekas, nekas manā dzīvē nav skaistāks par to. Brīvība bija reibinoša.
