Uz jautājumiem atbild mācītājs Māris Sants.
Uz jautājumiem atbild mācītājs Māris Sants.
Kādas ir tavas pārdomas pēc atstādināšanas?
Pazīstot baznīcu un redzot, kas tajā notiek, to jau varēja gaidīt. Domāju, ka baznīca vēl nav spējīga uz atklātu dialogu par jebkuru jautājumu. Dialogs par geju jautājumu ir tikai viens no tiem. Īsta dialoga nav bijis arī par sieviešu ordināciju vai abortiem. Domāju, ka baznīcai vajadzētu būt daudz atvērtākai diskusijām, godīgumam un viedokļu dažādībai. Cilvēks arī baznīcā ir vienkārši cilvēks, un Dieva tiesas priekšā tikpat labi stāvēšu es kā jebkurš cits. Ticu, ka man ir taisnība, kad saku, ka mīlēt sava dzimuma cilvēku nav grēks. Bet es to nezinu. Es tikai ticu un esmu pārliecināts savā ticībā. Taču es nezinu to, jo Dievs tiesās mūs visus.
Kā tu komentēsi apustuļa Pāvila vēstules romiešiem 25. – 27. pantu?
Tā laikam ir pati populārākā vieta Bībelē, ar kuru homoseksuāli orientētiem cilvēkiem liedz iet pie Dievgalda. Es neesmu eksagēts (Bībeles rakstu skaidrotājs), bet par šo vietu esmu lasījis vismaz piecus sešus skaidrojumus. Viens no tiem, protams, ir šāds: homoseksualitāte ir briesmīgs grēks – elku kalpība. Tāpēc pēc šīs interpretācijas homoseksuāli cilvēki ir noraidāmi. Baznīcas vēsturē eksistē arī citi skaidrojumi. Ja apskatām kontekstu, tur runa ir par heteroseksuāliem cilvēkiem, kas izmaina savu dabisko tieksmi, lai piedalītos dažādās ekstāzes orģijās.
Otrajam skaidrojumam man ir rezervēta pieeja, jo tajā uzsvars ir uz dabisko un nedabisko. Pāvils par to varēja domāt kā par dabisko personīgi viņam. Viņš noteikti zināja, ka dzīvnieku starpā homoseksuālas attiecības ir sastopamas bieži. Tā ka uz to atsaukties būtu ļoti grūti.
Trešais skaidrojums man ir ļoti tuvs – ja Bībeli tulkojam pēc burta, tad mēs neesam kristieši. Burts nokauj, un gars dara dzīvu. Tie ir Kristus vārdi. Ir ļoti daudz lietu, kuras tulkojot pēc burta, mēs nonāktu klajā pretrunā ar Bībeles pamatmācībām. Piemēram, Bībele nevienā vietā atklāti neaizliedz nomētāšanu ar akmeņiem. Vienīgi Kristus attieksme pret to… Nekur jau nav sacīts – nedrīkst mest ar akmeņiem, nogalināt cilvēku par grēkiem. Tāpat ir ar daudzām citām lietām. Pats galvenais, ko Bībele māca, – Kristus nāca pasaulē, lai pasaule tiktu glābta un cilvēki saņemtu pestīšanu. Tas ir būtiskākais. Viss ir jāskata Kristus krusta kontekstā, jo tas ir centrālais, kas glābj. Ja Bībeli uztveram kā pamācību krājumu, mēs, mēģinādami tās pildīt, tikai lepni kļūstam. Un tad tas ir jūdaisms, nevis kristietība. Protams, nevaru apgalvot, ka kādam no šiem skaidrojumiem, kas visi ir loģiski, būtu simtprocentīga taisnība. Bet mana lūgšanu un dzīves pieredze liek kādu no tiem izvēlēties. Bībelē ir vietas, kas gan pēc burta, gan pēc gara ir skaidri saprotamas un ļoti stingras, piemēram, par laulības šķiršanu, bērnu izmantošanu, incestu vai vardarbību ģimenē. Es Bībeli uztveru kā Dieva vārdu. Katrs vārds, kas tur rakstīts, lai arī teikts kultūras kontekstā, ir Dieva inspirēts.
Pat tad, ja homoseksualitāte ir grēks, vai ir normāli, ja vienus grēkus var atklāt, bet to, ka esi gejs, labāk tomēr ne?
Jautājums – kas ir norma. Grēku publicēt vispār ir slikti. Piemēram, atklāti stāstīt, cik seksa partneru kādam ir bijis. Varbūt tie gadījumi tiešām ir kritieni un nožēla. Cits jautājums ir par identitāti, un es domāju, ka par savu identitāti ir būtiski būt godīgam. Ja baznīca to uzskata par grēku, tad tas atkal ir ļoti slidens jautājums. Man liekas, ka nav mazu un lielu grēku, pat tad, ja viņi manu seksualitāti uzskata par grēku. Šajā gadījumā ir jābūt iespējai baznīcā meklēt palīdzību. Patlaban tādas situācijas nav, tie cilvēki, kas uzklausa, vienkārši nesaprot. Es arī agrāk ticēju, ka tas ir grēks, un ne vienreiz vien vērsos pie mācītājiem un lūdzu palīdzību. To lūdzu un meklēju no 1987. līdz pat 1997. gadam.
Man būt godīgai nozīmē atteikties pat no sava svētuma ilūzijas. Tava atzīšanās laikam bija vienīgais veids, kā tu varēji būt godīgs ar sevi un Dievu…
Vienā intervijā izteicos par Dievgalda zagšanu. Dievam es to nezogu, amatu un Dievgaldu zogu baznīcai, jo es nenoraidu savu homoseksualitāti, tāpēc no baznīcas viedokļa man tas nepienākas. Es ērtāk un labāk jūtos kā izslēgts, jo tad esmu godīgs. Iešu pie dievgalda tur, kur zinās, ka esmu gejs un pieņems mani. Bez Dievgalda es nevaru dzīvot.
Daudzi baznīcā uzskata, ka homoseksualitāte ir ārstējama, vajag tikai lūgt. Vai tev ir citāds viedoklis?
Ja es sāktu stāstīt savu pieredzi, tad vajadzētu pierakstīt trīs laikrakstus. Jau kopš 14 gadu vecuma sāku meklēt dziedināšanu, braukt pie ārstiem. Vispirms pie Rīgas seksopatologiem, pēc tam sešās dažādās valstīs. Esmu bijis ļoti motivēts, man tas bija dzīvības un nāves jautājums. Biju pat psihiatriskajā slimnīcā. Viens no viedokļiem ir, ka uz homoseksualitāti cilvēks tiek pavedināts. Mani neviens nav pavedinājis, es to sevī pamanīju jau ap 12 gadu vecumu. Nākamais – tiek vainota ģimene. Varbūt esmu netipisks gejs, bet manā ģimenē nav dominējošas mātes un vāja tēva. Manu tēti visā Liepājas rajonā pazīst kā spilgtu un interesantu personību. Viņš bija labs vadītājs un izcili godīgs cilvēks. Pagājušā gada decembrī nomira. Un mammīte ir sirsnīga un mīļa, atvērta un atklāta. Es piederu geju un lezbiešu organizācijai «Courage» Anglijā. Caur to ir gājis vairāk nekā tūkstotis cilvēku. 11 gadu laikā, izmantojot dažādas dziedināšanas procedūras – lūgšanas, dzīvošanu nošķirti un kopienās, stingru šķīstības kontroli, grēksūdzes, turklāt kaudzēm izlasītas literatūras, kas, starp citu, man ir mājās –, neviens cilvēks netika izdziedināts. Tie, kas it kā bija dziedināti – pagāja laiks, un viņi atgriezās homoseksualitātē. Un no grāmatplauktiem pazuda grāmatas, kuras viņi bija sarakstījuši kā jau dziedinātie geji. Piemērs – Mihaela R.Saijas grāmata «Homoseksuāļu konsultēšana», kas izdota 1988. gadā. Minesotā. Turklāt tas nav vienīgais gadījums, kad cilvēks ir runājis par to, ka ir dziedināts, bet tad aizgājis atpakaļ homoseksualitātē, pat izšķīries no jau apprecētās sievas (par Saiju gan nezinu, vai viņš apprecējās). Un tad pēkšņi visas viņu sarakstītās grāmatas izņem no baznīcu grāmatveikalu plauktiem.
Par svētajiem mācītājiem. Tev pat uzvārds ir Sants. Daudzi uzskata, ka mācītājam jābūt svētam, paraugam visās lietās. Vai tas ir iespējams?
Man nav nekādu ilūziju par to, ka es varētu būt svēts. Pravietis Hozeja aprecēja prostitūtu – tā simbolizējot, kā Dievs mīl cilvēkus. Domāju, ka mācītājs ir stāja un degšana par patiesību. Tie nav skaisti, laimīgi, mīļi vārdi. Saprotu, ka mēs katrs degam no citas puses un atšķirīgi. Ir tādi, kas ir dedzīgi pret homoseksuālu cilvēku iesaistīšanu baznīcā. Es esmu dedzīgs par. Domāju, ka mācītājam jāapliecina patiesība jebkuros apstākļos. Tā patiesība, ko Dievs man ir atklājis. Tas varbūt arī ir tā sauktais svētums, bet vienlaikus mēs visi esam ļoti vienkārši un cilvēciski.
Vienmēr jau gribas aizlīst aiz mācītāja krekla un apskatīties, kas viņam tur sirdī valda. Nezinu, vai Dieva vārdam tas ir par svētību, ja kāds mēģina pārskatīt mācītāja grēkus. Svētie mēs neesam. Un svētums jau nenozīmē kaut kādu kvalitāti. Svētums ir pievērstība Dievam, sekošana. Cik man izdodas sekot, tik svēts esmu. Bet es to nevaru apzināties, jo, tiklīdz to sāku, palieku lepns.
