Turpinājums. Es labi zinu, ka garīgumu, šo starojumu acīs, neviens nevar iedot, iemācīt, ieaudzināt. Skatienā ir cilvēka būtība – gan bagātā dvēsele, gan tās īpašības, kuru dēļ uzticas, kuru dēļ uzticoties apzinās risku.
(Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1. un 7. jūnija numurā.)
«Es labi zinu, ka garīgumu, šo starojumu acīs, neviens nevar iedot, iemācīt, ieaudzināt. Skatienā ir cilvēka būtība – gan bagātā dvēsele, gan tās īpašības, kuru dēļ uzticas, kuru dēļ uzticoties apzinās risku, un arī tās, kuru dēļ nemaz neriskē kādās kopīgās darīšanās ielaisties.
Skumji, bet piemēri man nav tālu jāmeklē. Pašas dēls. Italo man sagādā aizvien vairāk tumšu, iekšēju baiļu. Viņa domas, viņa uzskati un pārliecība par savu taisnību kā vienīgo vērā ņemamo šajā pasaulē… Tik tukša pasaule… Man gribas kādu gaismiņu viņā ienest. Vai atrast. (Negribas, neparko negribas ticēt, ka nekā tāda tur nav). Iekopt un saudzēt. Taču viņš ir kā māja, kurai fasāde spīd un laistās, bet logi nestaro. Gara gaismas diemžēl nav nemaz. Tas nu ir jāatzīst.
To jau varēju paredzēt precēdamās – dēls ne par matu nav sliktāks par savu tēvu. Pagaidām. Arī viņš, mana bērna tēvs, dzīvoja ļoti šaurā garīgajā pasaulītē, ko nekādi spēki nevar darīt bagātāku. Tā ir mantojumā saņemta dvēseles šaurība. Gluži kā katra cilvēka personiskā āda… Neko no tā, ko domāju, ko domājuši tie cilvēki, ko ne vien es, bet visas pasaules gaišākie prāti atzīst par vērtīgiem, viņš kā aklais gluži vienkārši nesaredz. Ko cilvēki domā, lasa, dara… viņš arī kā kurlais – nesadzird. Tā nav audzināšanas aplamība, tas ir ietilpības trūkums. Viņā tam visam nav vietas.
Ir tik vienkārši atrast vainīgo mājās, kur vecāki paši ne par ko neinteresējas, izņemot ēdienu un apģērbu. Ko lai pie manis šai šaurībā vaino? Protams, izlutināšanu, nepiespiešanu mehāniski apgūt to, ko ar sirdi nevar izdarīt. Bet, būdams tāds, bez iekšējas intereses, viņš taču visu dzīvi ir man svešs. Un kā no svešinieka, pat naidīga svešinieka, viņš no manis nepieņem manas vērtības. Gluži tāpat kā es – vecās «Bībeles tantas» jūsmīgo runāšanu par viņas Dieva valstību. Es neticu viņas skaistuma sludināšanai, tāpat kā mans dēls netic manām un arī citu ieteiktajām vērtībām, ko dod cilvēku garīgums. Viss veltīgi. Visas manas pūles – bez panākumiem.
Kādreiz tā esmu nopūlējusies pārlieku šaurā somā iedabūt pārāk lielu saini. Pamocījusies un atmetusi savas pūles kā pilnīgi veltīgas. Gudrais teiktu: sadali savu saini pa sīkākām sastāvdaļām un pa gabaliņam vien iedabūsi iekšā…
Varbūt, ka tad, ja to pašu, ko runāju es, ko runājuši citi, viņam būtu sacījis kāds cilvēks, no kura viņš pieņem sacīto… Varbūt, ka tad būtu cerības…
Man ļoti patika cilvēks, kas tur, skolā, viņa grupā bija meistars. Viņš bija īsts pedagogs, un dēls viņā ieklausījās. Žēl, ka to puisi paņēma armijā. Dienestā. Jutos tā, ka es būtu ar mieru viņa vietā atdienēt, ja jau valdībai tik ļoti vajag vēl vienu – tieši šo – karavīru. Es dienētu, viņš – audzinātu manu dēlu… (Kādas tikai muļķības reizēm neienāk prātā?!)
Varbūt es velti raizējos, varbūt viss vēl būs labi, viss noturēsies savās vietās. Cilvēks taču nevar dzīvot bez darba. Varbūt, apgūstot arodu, vismaz to dēls sapratīs.
***
Skatījos televīziju. Kaut kādas demonstrācijas, nemieri kaut kur pasaulē… Taču nu jau arī pie mums ir gluži tāpat. Cīņa par atbrīvošanos. Vai visiem tā ir cīņa? Vai visi alkst atbrīvoties? Vai visi to izprot, no kā atbrīvoties? Daudziem svarīgs ir tikai process… Arī daļai mūsu jaunatnes gribas nevis lēnām celt, bet ātrāk graut. Būt varoņiem, kļūt par tādiem vienā acumirklī… Aurot, ālēties… justies kā šīs satracinātās masas daļiņai.
Kad cilvēki, rokās sadevušies, turot tās virs galvām, viļņveidīgi šūpojas dziesmas ritmā, kad šūpojas visas ielas, laukumi, tribīnes, tad tās ir izjūtas, ko neviens darbs nespēj sniegt. Ja ir ilgas pēc šāda pārdzīvojuma… Jā, ko tad? Atradīsies gudras galvas, kas to pratīs izmantot. ŠO SILTO ROKU KOPĪGO VIĻŅOŠANOS POLITIKĀŅU ACIS VĒRO VISĀ PASAULĒ. Un – kā katru enerģiju – gudrie prāti pratīs to likt lietā. Man bail no tā, ka jaunieši cietīs visvairāk, jo viņiem trūkst pieredzes, kritiskās domāšanas, spējas turēties pretī viltus progresam… Man ir bail par mūsu jaunatni, par cilvēkiem vispār. Par pasauli, kurā viņiem visiem reiz būs jādzīvo. Manis tad vairs nebūs… (Diemžēl vai – paldies Dievam?)
***
Pēc bezgalgarajām sēdēšanām pie dažādu medicīnas speciālistu kabinetu durvīm aizvakar brīdi pastaigāju pa Rīgu. Pavalkājos. No malas tas noteikti izskatījās tieši tā: lauku tanta šļūkā pa Rīgu, galvu kā melna vārna grozīdama uz visām pusēm. Traucēklis labi ieeļļotajā lielpilsētas steigas mehānismā. Kāds, aiz kā katram aizķerties un nīgrā pieklājībā atvainoties. (Ja tādi «smalkumi» vispār ienāk prātā.) Un atkal steigties tālāk… Viss taču tik labi ieeļļots…
Pat ticēt grūti, ka jau vairāk nekā divdesmit gadu pagājis, kopš ierados Rīgā, mēģināju iedzīvoties un pamazām manī uzkrājās alerģija pret asfaltu, mūžīgo gājēju straumi, transporta līdzekļiem, mitekļu izīrētājiem, komunālo dzīvokļu iemītnieku savstarpējo sīkmanību. Redzēju, protams, arī labus cilvēkus. Pat tādus, kādus vēlāk neesmu sastapusi, un mana dzīve noteikti būtu daudz šaurāka, grūtāka bez tām atklāsmēm, ko deva galvaspilsēta.
Dīvaini, ka to tā pa īstam sapratu tikai tagad…
(Turpmāk vēl.)
